Elita Veidemane / Autori

"Viss jau sen izlemts, nav vērts spirināties," ar optimistisku nolemtību pauda aktieris Rolands Zagorskis, kas bija iesaistījies apšaubāmā kompānijā, kuras mērķis ir Daugavu pārvērst par kuģojamu kanālu. "Labāk jau mēs to izdarām, nevis kādi ārzemnieki," seko skaidrojums.

Kristīne gandrīz raudāja. No laimes. Bet tās prieka asaras viņa salasīja kā pērlītes un paslēpa tur, kur sirds. Savukārt prāts teica: seši mēneši Barselonā nav velti pavadīti.

"Valsts galvenais terorists" Neo ir atklāts: viņš ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns. Viņš vairāku mēnešu garumā mums ir stāstījis par Latvijas varas likumīgo bezkaunību, skaidri parādot, no kurienes krīzei aug kājas.

„Mielavs pārdevies okupantiem!” – tā un līdzīgi latvju mūziķis Ainars Mielavs tika nosunīts par uzstāšanos „karātavu kalniņā”, kur viņš 8.maija vakarā ar dziesmām sumināja Otrā pasaules kara veterānus, viņu bērnus un mazbērnus. Nu, nedrīkst tā teikt – pārdevies.

Tik aukstu 4. maiju neatceros. 1990. gada 4. maijā jau kupli bija salapojušas liepas un ceriņi nepacietīgi gaidīja mirkli, lai pārvērstos violetās kupenās.

Mazs stāstiņš uzkodām. Svētdiena, kopā ar suni staigājam gar upes malu. Saule, makšķernieki, velosipēdisti. Pēkšņi redzu: kāds vīrietis paķer rokās savu līdzi velkamo mazo dzīvnieciņu (iespējams, tas bija suns, jo rēja) un sāk skriet uz krūmu pusi.

Pulksten 1.24 pēc vietējā laika eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. bloks. Tas notika 1986. gada 26. aprīlī. Tuvējās pilsētas Pripetes iedzīvotāji, un to bija apmēram 45 000, neko nemanīja, jo bija nakts.

Kaut gan nojaušu, ka neapbirsim ar vulkāniskajiem pelniem kā Pompeja, tomēr ik brīdi lūkojos debesīs, gaidīdama Islandes izvirduma pelnus.

"Jūrmalas Vienotība izšķīdīs tikpat ātri kā uzcepās," skeptiski grozot galvu, piebilda kāds sapulces dalībnieks. Uz šo sanāksmi atnāca gandrīz 50 jūrmalnieku, kas pārstāvēja trīs Vienotībā jau esošās partijas – Jauno laiku, Pilsonisko savienību un Sabiedrību citai politikai.

"Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena." Sausi un atsvešināti vārdi, kurus 1940. gada 5. martā "tautu tēvam" Josifam Staļinam rakstīja PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.

Pirms kāda laika publiskajā telpā uzvirmoja strīds par to, vai latviešu nacionālie partizāni aizstāvēja Latvijas iedzīvotājus 1949. gada deportācijās: vieni mēģināja iestāstīt, ka partizāni neesot reaģējuši uz šīm padomju varas nelietībām, savukārt otri apgalvoja, ka partizāni ne tikai aizstāvējuši nelaimīgos, bet arī skarbi atriebušies tiem padomju varas pārstāvjiem un līdzskrējējiem, kuri piedalījušies deportācijās.

"Kad biju Jaunajā vilnī, mani mēdza dēvēt par krievu līdzskrējēju, vai dieniņ, kas man bija jādzird! Taču tagad, kad esmu pateicis, ka no konkursa paeju malā, man liek justies gandrīz kā Latvijas interešu nodevējam," sarūgtināts teic Raimonds Pauls.

28. martā LTV raidījumā De facto runāja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš, apgalvodams, ka "vēlēšanu kontekstā" kāds no ārpuses varētu ieteksabiedrisko mēt domu un tādā veidā netieši – arī Saeimas vēlēšanu procesu.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas sabiedrību šokēja bizneslēdijas Astrīdas Bušmeistares bezatbildība un nežēlība, no septiņdesmit pieciem tīrasiņu zirgiem nobendējot četrdesmit sešus.

"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.

Diskusijā par leģionāru piemiņas dienas nepieciešamību piedalās Raivis Dzintars, partijas Visu Latvijai! līderis, un Jānis Kuzins, Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis.

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Liepājas mērs Uldis Sesks.

Labsirdīgi tarkšķošais sūnu vecītis, vārdā Vasilijs Kononovs, padomju armijas dzimšanas dienā – 23. februārī – tiek apbalvots ar "uzvaras dienas 65. gadadienai veltītu medaļu". Ar tādu pašu balvu ir aplaimots arī akadēmiķis Vilis Samsons.

"Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadadiena pārvērtusies par dažu partiju priekšvēlēšanu kampaņas neatņemamu sastāvdaļu," ar sarūgtinājumu nule izveidojušos situāciju komentēja kāds bijušais tautfrontietis. Liela daļa jubilejas rīkošanai pietuvināto personu iesaistījušās nākamās Saeimas vēlēšanās, līdz ar to iegūstot ne ar ko neaizvietojamu reklāmas laukumu, – 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. gadadienas svinības.

Akadēmiķa, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktora Ivara Kalviņa sešdesmit gadu jubilejā akadēmiķis Jānis Stradiņš cita starpā izstāstīja interesantu gadījumu, kurā viena no galvenajām lomām bija kādam Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes trešā kursa studentam.

"Uznaiķe, što ona hočet,"* atdevis tālruņa klausuli savai sekretārei, nervozi skubina Adigjozals Mamedovs, akciju sabiedrības Rīgas sanitārā transporta autobāze (RSTA) šefs.

Kāda alkoholiķa sieva atklātības brīdī reiz teica aptuveni tā: viņai griboties ar savu vīrieti arī lepoties, ne tikai, kauna pārņemtai, sarkt par viņa dzērājizdarībām. Nabaga sieviete bija izmisusi, bet cerību staru kā neredzēja, tā neredzēja – vismaz pagaidām kauns klājās biezā, necaurredzamā kārtā pāri tik tikko samanāmajiem lepošanās iemesliem.