Elita Veidemane / Autori

Par Putina šizofrēniskajiem “apsvērumiem” un par Kēnigsbergas jautājuma atlikšanu vēl uz 70 gadiem, par Sudžas iedzīvotāju padošanos Putina propagandai un Kurskas virziena perspektīvām, par to, ka vēsturiskās un politiskās pīles dažkārt mēdz lidot – “Neatkarīgās” saruna ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.

“Esmu pensionārs, dzīvoju Šveicē, no rītiem lasu www.nra.lv,” smaidīdams saka Indulis Bērziņš, kurš 1990. gada 4. maijā kopā ar laikraksta “Atmoda” redaktores vietnieku, savu labāko draugu, filozofu Jāni Krūmiņu un vēl 136 Latvijas Augstākās Padomes deputātiem balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Ir daudz ko atcerēties. Šodien “Neatkarīgās” saruna ar Induli Bērziņu.

“Ja Putinu patlaban nesakaus Ukrainā, tas apdraudēs pirmām kārtām Baltiju un Poliju, kā arī visu pārējo pasauli,” ir pārliecināts Einars Repše, “un viņu sakaut šobrīd ir tikpat nepieciešams kā pagājušajā gadsimtā vajadzēja sakaut Ādolfu Hitleru.” “Neatkarīgās” sarunā ar sabiedrisko darbinieku un procesu ekspertu Einaru Repši uzzinām daudz neparasta.

Par valdības dinamismu un lakmusa papīrīti, par birokrātijas mazināšanu un apvienotā sabiedriskā medija valdes milzīgajām algām, par “Rail Baltica” problēmām Lietuvā un Latvijā, par to, vai valdībai ir ilgtermiņa attīstības stratēģija un komunikācija ar sabiedrību – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.

“Mēs katru dienu svinam Ukrainas neatkarību,” smaidot saka Mārtiņš Malzubris, kad atgādinu, ka 24. augusts ir Ukrainas Neatkarības diena. Traumatologs, ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris kopā ar kolēģi mikroķirurgu Olafu Libermani drīz pēc Krievijas iebrukuma devās uz Ukrainu, lai tur palīdzētu smagi ievainotajiem ukraiņu karavīriem. “Neatkarīgās” saruna ar Mārtiņu Malzubri, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītāju.

Tajās piecpadsmit minūtēs tu juti, ka it kā zibens šautra izskrien cauri stingrajiem roku tvērieniem, kas savieno divus miljonus cilvēku Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Mēs, laikraksta “Atmoda” žurnālisti, bijām Rīgā, jo tālu nevarējām doties: vajadzēja veidot avīzi. Un tomēr uz brīdi iestājāmies ciešajā ķēdē, kas mūs visus vienoja alkās pēc brīvības. Tas notika 1989. gada 23. augustā. Šīs ne ar ko nesalīdzināmās akcijas koordinatore bija viena no toreizējām Latvijas Tautas frontes līderēm – Sandra Kalniete. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte un laikraksta “Neatkarīgā” viešņa.

Nemainīgi skaists un aizraujošs ir mūsu valdības darba teātris. Vakar sākās epizode ar nosaukumu “Valsts budžets”. Lai negarlaikotu aktīvākos sekotājus, pieķersimies, mūsuprāt, atraktīvākajiem kadriem (Ministru kabineta sēdi varēja vērot tiešraidē) un zīmīgākajiem vārdiem, jo – beigu beigās – “pirmā patiesi kreisi centriskā valdība”, kā to pērn nodēvēja progresistu deputāts Andris Šuvajevs, proletāriski un taisnīgi pievērsās tautas pamatvajadzībām. Jāteic gan, ar dažiem ieklupieniem.

Par kara stāvoklī esošās Ukrainas uzņemšanu ES – riski, iespējas un risinājumi; par militārās industrijas attīstības iespējām; par Ķīnas un Eiropas autotirgus, par ES enerģētikas problēmām – un vēl par daudz ko citu intervijā ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).

Par to, no kā baidās fašistiskās Krievijas vadonis Vladimirs Putins; par to, kas viņu iedrošināja aizlidot uz Azerbaidžānu; vai Krievijas bruņoto spēku ģenerāļi ir gatavi sacelties pret Putinu; kāpēc kadirovieši aizbēga no Kurskas; kur izšķīdušas Putina sarkanās līnijas – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.

Par ko īsti ir tiesīgs lemt Eiropas Parlaments (EP); kāda būs EP reakcija uz Ukrainas ofensīvu Krievijas teritorijā; kāda ir eiroparlamentāriešu attieksme pret Ungārijas premjeru Orbānu; pie kā ”prasījās” Krištopans un kur Staķis varētu būt “noderīgs” – par to un par daudz ko citu “Neatkarīgās” intervija ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).

“Dzīve man vairs neko nesniedz. Esmu jau visu redzējis un piedzīvojis. Bet galvenais, ka es neieredzu šo laikmetu, man no tā kļūst nelabi. Neieredzu šos cilvēkus. Viss ir neīsti, viss – pakaļdarinājums. Cieņa vairs neeksistē, neviens nepilda savus solījumus. Nozīme ir tikai naudai. Katru dienu, no rīta līdz vakaram mēs dzirdam tikai par noziegumiem. Zinu, ka atstāšu šo pasauli bez nožēlas,” kādā 2018. gada intervijā teica izcilais Alēns Delons.

“Pašsajūta ir OK. Neesmu no mirējiem, vismaz pagaidām ne,” teic Evija Unāma, Latvijas Radio producente, labdarības maratona “Dod pieci” satura redaktore un vēstnese. Evija ar vēzi saslima divas reizes – 2011. un 2017. gadā, bet tika ar to galā. Nu nelaime ir atnākusi trešo reizi. Evijas sasirgšana atklāj arī bezcerīgo kaiti valstiskā līmenī, jo viņa nav vienīgā, kura cieš no šīs nelaimes.

Par olimpisko spēļu “dzimumorgānu skandālu” un tehnokrātu vēlmi pārveidot pasauli, par ģimenes dekonstrukciju un sievietēm armijā, par zootehnisku pieeju bērnu radīšanai un par daudz ko citu – saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.

Vai koalīcija saplēsīsies un ierēdņiem atkal paaugstinās algas? Vai Edgars Rinkēvičs kļuvis par tautas prezidentu? Vai Krievija pārvērtusies par orku valsti? Vai mūsu sabiedrība ir atvērta kolaborācijai? Par to un daudz ko citu – “Neatkarīgās” intervija ar politologu Filipu Rajevski.

“Mēs neesam ne ar ko sliktākas par vīriešiem. Arī aizsardzības dienestā ir specializācijas iespējas, tieši tāpat kā Zemessardzē. Kā man teikuši zemessargi: tur, kur ir sievietes, viņi paši kļūst disciplinētāki, ir labāka atmosfēra. Es domāju, ka visiem tas ir ieguvums,” Latvijas Radio nesen teica ārlietu ministre Baiba Braže (JV). Ministre 17. maijā iestājās Zemessardzē, un tagad viņa publiski atbalsta sieviešu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā (VAD). Tomēr ir arī citi viedokļi un ne tik optimistiski.

Ar ko Ukraina līdzinās Izraēlai, ko domā Latvijas krievi, kas ir sestā kolonna, vai kara beigas varētu būt arī Putina beigas – par to un daudz ko citu intervija ar sociologu Aigaru Freimani.

Pārsteigums. Ar šādu vārdu vairums kara vērotāju raksturo Ukrainas armijas veiksmīgo iebrukumu Krievijas teritorijā, Kurskas apgabalā. Turklāt – pozitīvs pārsteigums. Vai tas ko mainīs kara gaitā? To vērtē militārie speciālisti – atvaļinātais ģenerālis Raimonds Graube un viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.

Latvijas teātri transformējas – ne radikāli un strauji, tomēr būtiski. Ienāk digitalizācija, aug skatītāju prasības, aktuālākas top repertuāra problēmas. Varbūt palīdzēs mākslīgais intelekts? Vai pietiek naudas un ko darīt aktieriem, kuri aizgājuši no teātra? Par šo un citiem jautājumiem – “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni.

Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB), saīsināti runājot, Opera, ir noslēpumainākais kultūras objekts Latvijā: neviens par to neko nezina. Kurš būs jaunais Operas vadītājs? Visas sarunu un jautājumu durvis ir slēgtas, cilvēki, kuri ir saistībā ar šo objektu, dziļdomīgi klusē. Taču jau drīz pēc 12. augusta publiski tiks izpausts jaunā Operas vadītāja vārds.

“Tā aiziet mūsu monstri,” skumji noteic Aivars Hermanis, izcilais latviešu ģitārists. Nule uzzinājām, ka 8. augustā šo pasauli pametis Aleksandrs Sircovs, ko daudzi pazina pēc vārda, kas viņam bija izsenis dots – Muravejs (Skudra – krievu val.). Droši vien tāpēc, ka savulaik, jaunībā, daudzi vēroja, kā nelielā auguma puisis nes savu instrumentu – kontrabasu. Bet varbūt arī tādēļ, ka Aleksandrs bija ļoti strādīgs: viņš vēlējās īstenot savus mērķus, lai arī ko tas maksātu.

“No rīta dziedam, pēcpusdienā sportojam,” stāsta Mārtiņš Klišāns, kura pārziņā šobrīd ir teju 60 zēnu kora koristi, kas apvienojušies radoši sportiskā nometnē Apšuciemā. Varētu tikai dziedāt un priecāties par vasaru, tomēr domas par rītdienu ir trauksmainas. Par to visu – “Neatkarīgās” saruna ar Rīgas Doma zēnu kora diriģentu un māksliniecisko vadītāju, dziesmusvētku virsdiriģentu Mārtiņu Klišānu.

Pēc tam, kad uzbrukumā Irānas galvaspilsētā Teherānā 30. jūlijā tika nogalināts palestīniešu teroristiskās organizācijas “Hamās” politiskais līderis Ismails Hanija, bieži varēja dzirdēt bažas par situācijas destabilizēšanos Tuvajos Austrumos. Haniju iznīcināja triecienā Teherānā, kur viņš bija ieradies uz Irānas jaunā prezidenta Masuda Pezeškiāna inaugurāciju. Kaut gan vairums konflikta vērotāju ir pārliecināti, ka triecienu veica Izraēla, tā nesteidzas to komentēt. Politologam un vēsturniekam Kārlim Daukštam par notiekošo ir konkrēti secinājumi.