No Ukrainas prezidenta Zelenska ikvakara uzrunas: “Mums no ATACMS nav nekādas jēgas, kamēr Baidena/Harisas administrācija mums aizliedz iznīcināt Krievijas lidmašīnas, pirms tās paceļas gaisā. Krievijas lidmašīnas brīvi paceļas un iznīcina visu savā ceļā, un mums neļauj to apturēt. Mēs varētu lidmašīnām likt atkāpties no šiem lidlaukiem, bet mūs piespiež zaudēt.”
“Sajūtas labākas nekā pērn. Pirmkārt, tāpēc, ka manis vadītajā skolā netrūkst neviena pedagoga. Ir ieviesti dažādi jauninājumi, ir nedaudz sarežģītāks stundu saraksts, ir iesācēju grupas vācu valodā, savukārt pamatskolas klasēs sākam mācīt spāņu valodu.” Tā par jauno mācību gadu stāsta Rūdolfs Kalvāns, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents. Kas notiek skolās, un kas notiek ar skolām?
Krievija atzina Latvijas Republikas neatkarību 1991. gada 24. augustā, taču Krievijas karaspēks no mūsu valsts tika izvests pirms 30 gadiem – tikai 1994. gada 31. augustā. Tās bija padomju okupācijas īstās beigas, un tikai šis beigu punkts deva iespēju Latvijai iestāties ES un NATO. Līdz tam Latvijā bāzējās no 50 000, iespējams, līdz pat 100 000 krievu militārpersonu (to skaits nemitīgi mainījās), karaspēka daļas atradās 24 no 26 administratīvajiem Latvijas rajoniem. Šis melnais pūlis bija reāls drauds mūsu neatkarībai. Krievijas armijas izvešana nenotika vienkārši.
1994. gada 31. augusts ir atzīmējams kā svētku diena: ir pagājuši 30 gadi kopš krievu armijas izvešanas no Latvijas. Negāja viegli, tomēr pat krievu propagandisti sūrojas, ka pārāk vienkārši viss noticis, vajadzēja iespītēties un nepamest okupētās Baltijas valstis.
Nav skaidrs, kāpēc ASV neļauj ukraiņiem veikt triecienus pa tālākiem mērķiem, kas atrodas Krievijā. Iestājies pamanāms jūklis: vienubrīd amerikāņi it kā atļauj ukraiņiem mērķēt un šaut uz Krievijā esošiem militārajiem objektiem, citubrīd tas tiek noliegts. Kas īsti notiek? Par to runājam ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Par Putina šizofrēniskajiem “apsvērumiem” un par Kēnigsbergas jautājuma atlikšanu vēl uz 70 gadiem, par Sudžas iedzīvotāju padošanos Putina propagandai un Kurskas virziena perspektīvām, par to, ka vēsturiskās un politiskās pīles dažkārt mēdz lidot – “Neatkarīgās” saruna ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.
“Esmu pensionārs, dzīvoju Šveicē, no rītiem lasu www.nra.lv,” smaidīdams saka Indulis Bērziņš, kurš 1990. gada 4. maijā kopā ar laikraksta “Atmoda” redaktores vietnieku, savu labāko draugu, filozofu Jāni Krūmiņu un vēl 136 Latvijas Augstākās Padomes deputātiem balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Ir daudz ko atcerēties. Šodien “Neatkarīgās” saruna ar Induli Bērziņu.
“Ja Putinu patlaban nesakaus Ukrainā, tas apdraudēs pirmām kārtām Baltiju un Poliju, kā arī visu pārējo pasauli,” ir pārliecināts Einars Repše, “un viņu sakaut šobrīd ir tikpat nepieciešams kā pagājušajā gadsimtā vajadzēja sakaut Ādolfu Hitleru.” “Neatkarīgās” sarunā ar sabiedrisko darbinieku un procesu ekspertu Einaru Repši uzzinām daudz neparasta.
Par valdības dinamismu un lakmusa papīrīti, par birokrātijas mazināšanu un apvienotā sabiedriskā medija valdes milzīgajām algām, par “Rail Baltica” problēmām Lietuvā un Latvijā, par to, vai valdībai ir ilgtermiņa attīstības stratēģija un komunikācija ar sabiedrību – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
“Mēs katru dienu svinam Ukrainas neatkarību,” smaidot saka Mārtiņš Malzubris, kad atgādinu, ka 24. augusts ir Ukrainas Neatkarības diena. Traumatologs, ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris kopā ar kolēģi mikroķirurgu Olafu Libermani drīz pēc Krievijas iebrukuma devās uz Ukrainu, lai tur palīdzētu smagi ievainotajiem ukraiņu karavīriem. “Neatkarīgās” saruna ar Mārtiņu Malzubri, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 4. nodaļas vadītāju.
Tajās piecpadsmit minūtēs tu juti, ka it kā zibens šautra izskrien cauri stingrajiem roku tvērieniem, kas savieno divus miljonus cilvēku Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Mēs, laikraksta “Atmoda” žurnālisti, bijām Rīgā, jo tālu nevarējām doties: vajadzēja veidot avīzi. Un tomēr uz brīdi iestājāmies ciešajā ķēdē, kas mūs visus vienoja alkās pēc brīvības. Tas notika 1989. gada 23. augustā. Šīs ne ar ko nesalīdzināmās akcijas koordinatore bija viena no toreizējām Latvijas Tautas frontes līderēm – Sandra Kalniete. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte un laikraksta “Neatkarīgā” viešņa.
Nemainīgi skaists un aizraujošs ir mūsu valdības darba teātris. Vakar sākās epizode ar nosaukumu “Valsts budžets”. Lai negarlaikotu aktīvākos sekotājus, pieķersimies, mūsuprāt, atraktīvākajiem kadriem (Ministru kabineta sēdi varēja vērot tiešraidē) un zīmīgākajiem vārdiem, jo – beigu beigās – “pirmā patiesi kreisi centriskā valdība”, kā to pērn nodēvēja progresistu deputāts Andris Šuvajevs, proletāriski un taisnīgi pievērsās tautas pamatvajadzībām. Jāteic gan, ar dažiem ieklupieniem.
Par kara stāvoklī esošās Ukrainas uzņemšanu ES – riski, iespējas un risinājumi; par militārās industrijas attīstības iespējām; par Ķīnas un Eiropas autotirgus, par ES enerģētikas problēmām – un vēl par daudz ko citu intervijā ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).
Par to, no kā baidās fašistiskās Krievijas vadonis Vladimirs Putins; par to, kas viņu iedrošināja aizlidot uz Azerbaidžānu; vai Krievijas bruņoto spēku ģenerāļi ir gatavi sacelties pret Putinu; kāpēc kadirovieši aizbēga no Kurskas; kur izšķīdušas Putina sarkanās līnijas – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.
Par ko īsti ir tiesīgs lemt Eiropas Parlaments (EP); kāda būs EP reakcija uz Ukrainas ofensīvu Krievijas teritorijā; kāda ir eiroparlamentāriešu attieksme pret Ungārijas premjeru Orbānu; pie kā ”prasījās” Krištopans un kur Staķis varētu būt “noderīgs” – par to un par daudz ko citu “Neatkarīgās” intervija ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).
“Dzīve man vairs neko nesniedz. Esmu jau visu redzējis un piedzīvojis. Bet galvenais, ka es neieredzu šo laikmetu, man no tā kļūst nelabi. Neieredzu šos cilvēkus. Viss ir neīsti, viss – pakaļdarinājums. Cieņa vairs neeksistē, neviens nepilda savus solījumus. Nozīme ir tikai naudai. Katru dienu, no rīta līdz vakaram mēs dzirdam tikai par noziegumiem. Zinu, ka atstāšu šo pasauli bez nožēlas,” kādā 2018. gada intervijā teica izcilais Alēns Delons.
“Pašsajūta ir OK. Neesmu no mirējiem, vismaz pagaidām ne,” teic Evija Unāma, Latvijas Radio producente, labdarības maratona “Dod pieci” satura redaktore un vēstnese. Evija ar vēzi saslima divas reizes – 2011. un 2017. gadā, bet tika ar to galā. Nu nelaime ir atnākusi trešo reizi. Evijas sasirgšana atklāj arī bezcerīgo kaiti valstiskā līmenī, jo viņa nav vienīgā, kura cieš no šīs nelaimes.
Par olimpisko spēļu “dzimumorgānu skandālu” un tehnokrātu vēlmi pārveidot pasauli, par ģimenes dekonstrukciju un sievietēm armijā, par zootehnisku pieeju bērnu radīšanai un par daudz ko citu – saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.
Vai koalīcija saplēsīsies un ierēdņiem atkal paaugstinās algas? Vai Edgars Rinkēvičs kļuvis par tautas prezidentu? Vai Krievija pārvērtusies par orku valsti? Vai mūsu sabiedrība ir atvērta kolaborācijai? Par to un daudz ko citu – “Neatkarīgās” intervija ar politologu Filipu Rajevski.
“Mēs neesam ne ar ko sliktākas par vīriešiem. Arī aizsardzības dienestā ir specializācijas iespējas, tieši tāpat kā Zemessardzē. Kā man teikuši zemessargi: tur, kur ir sievietes, viņi paši kļūst disciplinētāki, ir labāka atmosfēra. Es domāju, ka visiem tas ir ieguvums,” Latvijas Radio nesen teica ārlietu ministre Baiba Braže (JV). Ministre 17. maijā iestājās Zemessardzē, un tagad viņa publiski atbalsta sieviešu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā (VAD). Tomēr ir arī citi viedokļi un ne tik optimistiski.
Ar ko Ukraina līdzinās Izraēlai, ko domā Latvijas krievi, kas ir sestā kolonna, vai kara beigas varētu būt arī Putina beigas – par to un daudz ko citu intervija ar sociologu Aigaru Freimani.
Pārsteigums. Ar šādu vārdu vairums kara vērotāju raksturo Ukrainas armijas veiksmīgo iebrukumu Krievijas teritorijā, Kurskas apgabalā. Turklāt – pozitīvs pārsteigums. Vai tas ko mainīs kara gaitā? To vērtē militārie speciālisti – atvaļinātais ģenerālis Raimonds Graube un viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.