Elita Veidemane / Autori

Nekad nav tā, ka uz banketa galda neēdams ir pilnīgi viss. Tāpat arī kreiso neoliberāļu organizētajā sarunu festivālā “Lampa” ne jau viss bija nepieņemams tradicionāli konservatīviem cilvēkiem. Taču divas lietas ir apspriešanas vērtas: pārprastā demokrātija un augšminētā izklaides pasākuma finansējuma avoti.

Kopš 1. jūlija ANO Drošības padomes (DP) prezidējošā valsts ir Krievija. Tas ir apmēram tā: prostitūta vada tikumības uzraugu kongresu, un visi tēlo, ka tā tam arī jābūt. Bet iespējams, ka neviens neko netēlo un notiekošais visiem šķiet pareizs un loģisks. Lai tiktu skaidrībā, uzdevu dažus jautājumus mūsu Ārlietu ministrijai.

“Vai, meitiņ,” Eduards Pāvuls dziedoši ierunājās, “man mazbērniņi atbraukuši, man galīgi nemaz nav laika, un ko es, vecs cilvēks, varu tev jaunu pateikt?” Beidzot es biju sadūšojusies piezvanīt Pāvulam. Tas notika divtūkstošo gadu pašā sākumā. Bet šogad 7. jūlijā mēs svinam izcilā latviešu aktiera Eduarda Pāvula 95. dzimšanas dienu. Bez viņa. Un tomēr kopā ar viņu – tik tuvs un mirdzošs viņš ir.

“Man jau pērnajā rudenī lika saprast, ka turpinājuma nebūs,” teic Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, komentēdams savu atlaišanu no darba, kas notiks šā gada 29. septembrī. To “lika saprast” Tieslietu ministrija.

Dzintaru koncertzālē no 8. līdz 17. jūlijam gaidāms neparasts notikums: “USAID/ENGAGE” izstāde “Ukraina miniatūrā”. Interaktīvā izstāde parādīs, cik nozīmīgs ir Ukrainas nekustamais kultūras mantojums, ko patlaban apdraud Krievijas pilna mēroga iebrukums.

“Pareizticīgo baznīca atšķiras no visas pasaules baznīcām ar to, ka baznīcas kā tādas nepiederēja draudzēm, bet valstij. Līdz ar to visi Latvijas pareizticīgo baznīcas (LPB) īpašumi 30. gados piederēja Konstantinopoles patriarhijai. LPB statūtos bija ierakstīts, ka nedrīkst pārdot valsts (baznīcas) īpašumus,” teic Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins, komentēdams nule samilzušo tēmu par LPB iespējamo iesaisti baznīcas dārgumu transportēšanā uz Krieviju.

Mākslas un seno priekšmetu restauratoru aprindās raisījušās bažas par to, ka pēc Latvijas Pareizticīgās baznīcas it kā atdalīšanās no Maskavas patriarhijas uz Krieviju ir izvests liels daudzums Latvijas Pareizticīgās baznīcas vērtīgo priekšmetu, kam ir mākslas vērtību statuss. Tas varētu būt noticis šā gada pavasarī vai agrāk, un šo “pasākumu” esot organizējusi pati pareizticīgo baznīca. Lai saprastu, kas ir noticis (vai nav noticis), “Neatkarīgā” meklē atbildes.

“Jānis Peters ir latviešu zemnieks labā nozīmē – visa viņa būtība ir Latvijas lauki, kaut kas smagnējs, godīgs, strādīgs,” reiz izteicās Raimonds Pauls, ar kuru Jāni Peteru saista 56 gadu draudzība. Svētdien, 30. jūnijā, daudzi cilvēki vēlēja veselību un radošo dzirksti mūsu lieliskajam dzejniekam Jānim Peteram 85 gadu jubilejā. Raugi, ko Peteram novēl laikabiedri.

Mēs jūs sveicam un apskaujam. Kā vējš apskauj bērzu neredzamām rokām. Kā mākonis apņem strazdu tūkstoti, saudzīgi norādot, kur dienvidu puse. Kā jūra iekļauj sevī baltsmilts pludmali Kurzemē. Viss viens. Kā balss un atbalss. Kā rīts un vakars. Kā mēs un neaptveramā pasaule, kas ģēniju radīta. Mēs jūs sveicam, dzejas maestro, 85 gadu jubilejā. 30. jūnijā svinēsim Jāņa Petera 85. dzimšanas dienu.

“Es teiktu diezgan dīvaini dalīties ar šāda zemas kvalitātes samazgu rakstu kam nav nekādas saistības ar realitāti, bet ir tieši spriedelējumi padomju garā. gribās uzrakstīt rupjāk, bet audzināšana neļauj,” saglabājot rakstības īpatnības, citēju Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) padomes priekšsēdētāja Timura Tomsona cildinošo atsauksmi feisbukā par manu publikāciju “Neatkarīgajā”

Nav taisnība tiem, kuri mēģina satiksmes ministram Kasparam Briškenam (PRO) piešūt politiskas bezatbildības un profesionālas impotences birkas, pārmetot pat to, ka viņš izvairās uzņemties atbildību, cenšoties to novelt uz citiem. Patiesībā viņš katru dienu risina intelektuālus uzdevumus, lai celtu Latvijas ekonomiku, izcērt “Rail Baltica” stigas ne tikai uz Rīgas lidostu, bet arī uz Pampāļiem un Zabludovku. To visu beidzot izpratu, kļūdaini uzmācoties augstajam kungam un uzdodot jautājumus par praida karogu, kas bija izkārts pie Satiksmes ministrijas.

Par Dziesmu svētku apdraudējumu un uzbrukumiem režisoram Alvim Hermanim, par akustiskās koncertzāles “apstāšanos” un integrācijas nejēdzību, par neskatīšanos vēsturē un par riskiem, kurus vajadzētu apzināties premjerministrei Evikai Siliņai (JV): saruna ar bijušo kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).

Mēģināju atcerēties kādu seksa skandālu augstskolā, kurā savulaik mācījos, proti, Latvijas Valsts universitātē (tagad – Latvijas Universitāte). Neatcerējos. Jo par seksa skandālu diez vai varētu nodēvēt kādas gados nobriedušas pasniedzējas apprecēšanos ar krietni jaunāku studentu vai kāda docenta laulības ar savu studenti. Visi pilngadīgi cilvēki, nedara neko neaizliegtu. Protams, runas par viņiem bija, taču – par kuru gan nerunā? “Seksa skandāls”, kas piemeklējis Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA), gan ir citā kategorijā liekams. Bet ir nianses.

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno vienā iestādē apvienot Valsts izglītības satura centru (VISC), Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA) un Latviešu valodas aģentūru. Par pirmajām divām iestādēm sabiedrībai šaubas nerodas, jo tām pat nosaukumi ir līdzīgi, savukārt par Latviešu valodas aģentūras (LVA) kā atsevišķas iestādes saglabāšanu iestājas pat Valsts prezidents. Šodien – “Neatkarīgās” intervija ar bijušo LVA direktoru profesoru Jāni Valdmani, kurš pēc 18 gadu darba aizgāja atpūtā 2022. gadā, tomēr joprojām tur rūpi par sociolingvistikas un valodniecības nozarēm.

Kaislības ap “Ghetto Games” (GG) turpinās. Tomēr gaisma tuneļa galā ir manāma, un to apliecina sarunas starp GG un Grīziņkalna apkaimes biedrību. “Lai vairāk ir labo ziņu, jo slikto ziņu mums jau pietiek,” komentē kordiriģents, dziesmu svētu virsdiriģents un Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēks profesors Romāns Vanags, kurš, izrādās, ir cieši saistīts ar “Ghetto Games”. Šodien – “Neatkarīgās” saruna ar Romānu Vanagu.

Konflikts starp Grīziņkalna apkaimes biedrību un “Ghetto Games” (GG) ir nonācis tuvu kulminācijai. Tiesa ir lēmusi par pagaidu noregulējumu, tiesas process vēl nav pabeigts, un ir arī cerības, ka konfliktējošās puses varētu vienoties par kompromisu. Abas iesaistītās puses izrāda šādu vēlmi, tomēr viedokļi dalās. Rīgas dome meklē juridiski taisnīgus risinājumus, un par to “Neatkarīgās” saruna ar Rīgas vicemēru Edvardu Ratnieku.

Agnese Logina (PRO) brīvprātīgi (?) pamet ministres amatu, zibenīgi tiek nosaukta amata pretendente – KM parlamentārā sekretāre Agnese Lāce (PRO).Vētrainās perturbācijas Kultūras ministrijā, kas politikas izgāztuvē aiznes vienu kultūras jomai nepiemērotu ministri, vietā aicinot citu – iespējams, vēl nepiemērotāku –, liek sastingt priekšnojautās: kas notiks ar latviešu kultūru?

15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.

Šobrīd tikai rets cilvēks aizdomājas, ka mūsu valsts drošības garants ir ne tikai pretgaisa aizsardzības raķetes, bet arī veselīga sportiska jaunatne. To šobrīd ar tiesas un dārga advokātu kantora rokām mēģina iznīcināt labklājīgo sabiedrības slāni pārstāvošā Grīziņkalna apkaimes biedrība. Par to, kādēļ jāatbalsta jaunatnes sports, “Neatkarīgās” saruna ar Veselības ministrijas galveno speciālistu sabiedrības veselībā Pēteri Apini.

1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.

“Jādod vieta jaunajiem – lai viņi nāk un strādā,” teic Andris Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors. Tāds viņš būs līdz 2. septembrim. Bet aiz muguras ir daudzi darba gadi: kopš 1989. gada Andris Vilks ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, no 2004. līdz 2008. gadam vadījis Baltijas jūras valstu bibliotēku apvienību “Bibliotheca Baltica”, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un “Zelta ābeles” balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Šodien – “Neatkarīgās” saruna ar Andri Vilku.