Elita Veidemane / Autori

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība) par konkurenci ar mazpartijām un Saskaņas centru, par attieksmi pret Ukrainu un Krievijas embargo.

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība) par konkurenci ar mazpartijām un Saskaņas centru, par attieksmi pret Ukrainu un Krievijas embargo.

Pēdējos gados publiskajā telpā bieži izskanējušie pārmetumi par reiderismu vai uzņēmumu pretlikumīgu pārņemšanu bieži saistās tieši ar tiesās ierosinātiem civiltiesiskiem strīdiem. Vai ir iespējams sakārtot Latvijas likumdošanu tā, lai sveša īpašuma atņemšana ar tiesvedības paņēmieniem kļūtu neiespējama? Par to saruna ar Juridiskās komisijas priekšsēdētājas biedri Inesi Lībiņu Egneri.

Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Intervija ar Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīva ekspertu vēstures doktoru Aināru Bambalu: par čekas maisu kārtējo vētīšanu, par iespējām tos sadedzināt, par kolaborāciju Latvijā un inteliģences lēnumu attiecībā uz diskusijas uzsākšanu.

Mēs, protams, varam ierēkt, ka kaimiņvalsts prezidents Putins 8. augustā ir pasludinājis Viskrievijas badastreiku un ka drīz «viņiem tur nebūs, ko ēst». Varam arī pārāk neuztraukties par to, ka Krievijas embargo rezultātā par bezdarbniekiem kļūs vairāki simti, varbūt pat tūkstoši cilvēku. Sak, esam pārdzīvojuši gan cukurfabriku, gan Liepājas metalurga, gan citu stratēģiski svarīgu rūpniecības objektu slēgšanu. Mēs varam pirkt, kraut kaudzēs un cītīgi ēst šprotes, pārējās zivis un desas, un tādas aktivitātes nav novērtējamas par zemu: mēs atbalstām savus ražotājus, palīdzot viņiem un sev pārvarēt Krievijas pieteiktā badastreika sekas.

Nepārredzami ugunīgi magoņu lauki ieplūst zemeņu laukos, līdzeni sakoptu ganību plašumi robežojas ar rudzu sējumiem, katrs namiņš ir iegrimis ziedos, un ceļi, līdzeni kā saimes galds, aizved arvien dziļāk Polijā.

Iedomāsimies, ka Zigmars Liepiņš ir Madrides Karaliskās operas Teatro real direktors. Un mēs esam spāņi. Zigmars Liepiņš uz vienu vakaru iznomā operas namu krievu popmūzikas kompānijai par 250 000 eiro (mazāk nav atļauts). Un mēs to pat nepamanām. Ja pamanām, tad tikai tāpēc, lai pateiktu, ka takse tomēr par mazu. Mēs neplēšam matus no padusēm par to, ka operu uz vienu vakaru pārņēmuši krievi. Jo tāda ārdīšanās būtu zem mūsu goda. Tas nozīmētu, ka mums bail no krieviem vai viņu iedomāti neiznīdējamās auras. Tas nozīmētu, ka mēs esam vāji, ja pievēršam uzmanību lietām, kuras varam lepni ignorēt. Mēs, būdami gana pašpietiekami, iestudējam pasaulslavenas operizrādes, liekam runāt par sevi kā par savas zemes un mākslas telpas saimniekiem, nevis kā par nožēlojamiem vergiem, kas trīc bailēs par to, ko atkal mums uzspiedīs kādi iedomātie vergturi.

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi: par Pasaules Koru olimpiādes pieredzi, par kultūras nacionālismu, Jauno vilni un Operas nama iznomāšanu.

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi: par Pasaules Koru olimpiādes pieredzi, par kultūras nacionālismu, Jauno vilni un Operas nama iznomāšanu.

«Drīz jūs te neviens pat par apkopējiem neņems,» triviāla pludmales konflikta rezultātā man sejā krieviski iešņāca kāda būtne, pārskaitusies par to, ka saziņā ar viņu negrasos pāriet uz krievu valodu. Tomēr uz mirkli pārgāju, mūsu «sarunu» pabeidzot ar vārdiem: «Krim naš!»* Piektās kolonnas cīnītāja aizgāja, klaigādama par latviešu iedzimto bezkaunību un pasaules procesu neizprašanu, kaut gan viņai vajadzēja priecāties par manu «solidarizēšanos» Krimas jautājumā...

Atceros 2000. gada augustu, kad Barenca jūrā pēc torpēdu sprādziena nogrima krievu zemūdene Kursk. Toreiz nebija nekādu iespēju uzzināt ko vairāk par traģēdijas apmēriem, par cilvēkiem, kas tajā gājuši bojā, jo nebija tūdaļ reaģējošo sociālo tīklu, – varējām izmantot tikai televizorā un radio skanošās ziņas.

Manuprāt, nebūs daudz cilvēku, kuri aizstāvēs bāriņtiesas, jo pēdējā laikā sabiedrība bijusi lieciniece vairākiem gadījumiem, kad šo iestāžu darbinieki apšaubāmā veidā izrīkojušies ar ģimenēm, izņemot no tām bērnus, šķiet, neiedziļinoties apstākļos, kas it kā likuši tā rīkoties. Institūcijas, kas pieņem šos no ģimenēm izrautos bērnus, ir krīžu centri, kuri sabiedrības acīs nereti kļūst par līdzvainīgiem ļoti dramatiskās situācijās.

Institūcijas, kas pieņem šos no ģimenēm izrautos bērnus, ir krīžu centri, kuri sabiedrības acīs nereti kļūst par līdzvainīgiem ļoti dramatiskās situācijās.

«Tā ir laba ziņa, turpmāk varēsim kūpināt gaļu bez sankcijām,» priecīgs ir kāda gaļas pārstrādes uzņēmuma vadītājs. «Brīnišķīgi, mums ļauj kūpināt pēc sentēvu metodēm! Labāk bez sankcijām nekā bez dūmiem,» sauc otrs gaļinieks.

Intervija ar Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta direktoru, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra vadītāju profesoru Andreju Ērgli – par to, cik un kā tiek tērēts par veselības aprūpi, par infarktu skaita samazināšanos, par Saeimas vēlēšanām un gudrajiem latviešiem.

Intervija ar Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta direktoru, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra vadītāju profesoru Andreju Ērgli – par to, cik un kā tiek tērēts par veselības aprūpi, par infarktu skaita samazināšanos, par Saeimas vēlēšanām un gudrajiem latviešiem.

Intervija ar Robertu Zīli (Nacionālā apvienība) – par NA izredzēm Saeimas vēlēšanās, par Krievijas ietekmi Latvijas attīstībā, par Jauno vilni un Citadeli.

Intervija ar Robertu Zīli (Nacionālā apvienība) – par NA izredzēm Saeimas vēlēšanās, par Krievijas ietekmi Latvijas attīstībā, par Jauno vilni un Citadeli.

«Šads konkurss pazemina LATVIJAS dzives līmeni, jo ir balagāns, ja t.i.internacionāls, kāpēc tas notiek krievu val., nezinu nevienu dziedātaju, kas kaut ko būtu sasniegusi pēc ša konkursa, tie, kas ir par JAUNO VILNI, tie visi ir pret LATVIJAS neatkarību!» – šis jaukais rakstījums kādā no komentāru lapām ataino vispārējo sašutumu, kas ar gadskārtu ieražu regularitāti uzbango Latvijas sabiedrībā, sagaidot kārtējo Jauno vilni Dzintaru koncertzālē. Šogad pretestība pret muzikālo konkursu ir daudzkārt spīvāka: Krievijas bezkaunīgā militārā agresija pret Ukrainu cilvēkos raisa dusmas un trauksmi, un kaimiņzemes novajavolna tiek uzskatīta par līdzīgu agresiju, tikai – ar muzikālu novirzienu.

Jānis Peters ir kā enciklopēdija. Vēsturiska, dzejiska, muzikāla. Viņš atceras nianses – gan vakardienas, gan gadu senas, gan aizvēstures. Un aizvēsture vienam otram jaunulim šķiet pērnā gadsimta deviņdesmitie, kamēr Jānim Peteram tā varbūt ir piecdesmitie gadi.