Elita Veidemane / Autori

«Pret jums neviens negrasās izmantot nekādas politiskās sazvērestības vai, nedod dies, ieročus,» teica kāds krievs, apsmīkņādams latviešus, «jūs paši sevi apēdīsiet. Un visādas nelatviešu margināļu partijas tikai piebērs sāli tai jūsu zupai, kuru negausīgi paši arī izrīsiet.» Mazliet kanibālisku pieskaņu varēja dzirdēt šajā traģikomiskajā ironeskā, taču patiesība joprojām ir tikai traģiska, ne miņas no komiskuma.

Kad, neliešu kurināti, noliedzam un pat izsmejam tautas brīvības ideālus, kad, akli skatoties un kurli klausoties, liekam vienlīdzības zīmi starp valsti un varnešiem, kad pakļaujamies spēkiem, kas mūsu latvisko atšķirību mēģina iemīcīt eiropeiski viendabīgajā mīklā, veidojot ģenētiski stabilu mankurtu paaudzi, vienmēr atveras kāds cilvēks (cilvēki), kā teiktajā der ieklausīties.

Intervija ar Jūrmalas mēru Gati Truksni: par nekustamā īpašuma nodokli un pārsteidzošajām atlaidēm, par Dzintaru koncertzāles rekonstrukciju un valsts nevēlēšanos piedalīties tās finansēšanā, par Jauno vilni un Comedy Club, par Ķemeru sanatoriju, kuru postā aizlaida valsts, un par biogāzes ražotni kūrortpilsētā.

Intervija ar Saeimas deputātu, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes priekšsēdētāju un Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku Uldi Auguli.

«Tikai nomīzies Rīgas tirliņš var muldēt, ka barikādes saistās ar «buljona strēbšanu Doma laukumā».» Tik skarbs, pat parupjš bija lasītāja komentārs zem raksta, kura autors, kam barikāžu laikā bija astoņi gadi, ciniski izņirgājās par cilvēkiem, kam 1991. gada janvāra notikumi joprojām ir svarīgi.

«Es negaidīju, ka manai vēstulei būs tāda rezonanse. Vairāk vai mazāk sekoju, kas notiek Latvijas politikā un sabiedriskajā dzīvē kopumā, un es nonācu pie domas, ka vajag izteikt savu attieksmi pret to, kas man šķiet būtisks,» teic komponists Imants Kalniņš.

Stagnātu partija ar pārcilvēciskām pūlēm beidzot sasniedza reitinga griestus: nu viņus atbalstīja 2,5% vēlētāju. Pateicoties tik spožam rezultātam, partijas kodols saprata: uz Rīgas mēra amatu jāvirza nevis viens kandidāts – kā to darīja tās pārējās, no ratu pakaļas izkritušās neveiksminieku partijas – bet gan divi.

«2013. gada 31. decembra TV šovu jāsāk veidot jau šodien,» ir pārliecināts Ojārs Rubenis, bijušais LTV raidījuma Labvakar vadītājs un veidotājs, tagad – Nacionālā teātra direktors, «un janvāra sākumā nebija nekādas jēgas braukt virsū Svetlanai Rudzītei, kam divu mēnešu laikā nenormālā steigā vajadzēja sadiegt Vecgada raidījumu.»

«Sajūta toreiz, barikāžu dienās, kad kopā ar Pērkonu koncertēju Doma laukumā, bija itin droša. Uz muzikantiem taču nešauj, vai ne? Fizisku baiļu nebija, vismaz uz skatuves ne. Naktī, atgriežoties mājās, gan uzvirmoja neomulība: varbūt tevi kāds gaida tieši tāpēc, ka esi bijis uz skatuves,» atceras Nauris Puntulis, bijušais grupas Pērkons solists.

«Nedodiet mums maizi, dodiet mums Radio SWH!» – pauž kāda sieviņa pie sienas, ietinusies tādā kā palagā. Ne nu gluži pie sienas, bet avīzes lapā pie sienas. Iekš Radio SWH valda darbīgs klusums, visi ieurbušies datoros, un īsti nevar saprast: ir kas mainījies vai nav?

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avizē" publicētās intervija ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi.

«Tas ir piemērs, kas notiek, ja valsts vadītāji sajūk prātā ar 75% nodokli. Viņiem seko arī aktieri.» Šādu ierakstu tviterotavā pamanīju svētdien, kad tīmeklis burtiski vārījās, apspriežot franču (nu jau krievu?) aktiera Žerāra Depardjē Soču pusdienas ar Krievijas prezidentu Putinu, Depardjē Krievijas pilsonību, ko apliecināja pases saņemšana, viņa dejas uz Mordovijas operas teātra skatuves un dzīvokļa atslēgu saņemšanu Saranskas jaunceltnē, kas atrodas netālu no gulaga nometnes, kuru Mordovijā gana daudz.

Maestro Raimonds Pauls intervijā "Neatkarīgajai" dalās pārdomās par LTV vecgada vakara šovu.

Niks ir iekārtojis pāris dienu garu pauzi starp decembra neskaitāmajiem koncertiem un janvāra gatavošanos jauniem koncertiem. «Es ienīstu mūziku,» viņš saka decembra pirmspēdējā dienā. Bet jau dienu vēlāk viņš to atkal mīl. Patiesību sakot, viņš bez tās dzīvot nevar. Kādreiz tie bija Mārtiņa Brauna Sīpoli, pēc tam Sindi putnu dārzs, pēc tam un tagad – milzumdaudz muzikālo projektu. Vēl Niks nevar dzīvot bez savām sievietēm, jokiem un izjokošanas. Šodien intervija ar dziedātāju un komponistu Niku Matvejevu.

Maestro Raimonds Pauls intervijā Neatkarīgajai par neesošo koncertzāli, naudas šķiešanu nevietā, Radio un Televīzijas nejēdzīgo apvienošanu, Jaunā viļņa degradāciju, Krājbankas postu un eiro ieviešanu

Šo saraksti ar epasta starpniecību varētu arī izmest vēstures mēslainē, ja vien tā neliecinātu par valsts un pašvaldības amatpersonu īpatnējo izpratni par publisko komunikāciju. Sarakste sākās šā gada janvārī, un tajā piedalījās Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis un viņa kolēģi, kā arī šo rindu autore.

«Kas iegūts un kas zaudēts aizgājušajā gadā?» taujāju Mārtiņam, un mans jautājums viņu ievelk dziļā un ilgā klusumā, kas noslāpē vārdu raitumu un izdzēš smaidu. Mārtiņš mirklīgi paceļ acis, un vienīgais, kas mirdz, ir asaras.

...Mājiņa bija tā ieputināta sniegā, ka no tās varēja saskatīt vienīgi apdrupušo skursteni, kas kā vecs vīrs savu pīpi pakšķinādams, vēla dūmu mutulīšus saltajā, nekustīgajā, mirdzošas sarmas piesātinātajā gaisā.

«Tā ir viena no labākajām latviešu tautas īpašībām: prast pacelt sevi no nulles,» – saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par latviešu īpašībām, par eiro ieviešanu, par modīgajiem ministriem, par nabadzību Latvijā un eksprezidentu privilēģijām.

...Nelielā mājiņa Rīgā, Braslas ielas malā, ir ieaugusi krūmājos. Aiz logiem nojaušami lielāki koki, bet viss ir apsnidzis un zaudējis aprises. Istabā saldi vīst ziedi: Ojārs tikko nosvinējis 70 gadu jubileju un, salicis mantas, pošas prom: šeit viņš dzīvo tikai tad, kad ir vasara vai vismaz rudens. Turklāt pavisam drīz šeit būvēs jaunu ceļu, un Ojāra mājiņa taps nojaukta. Ir mazliet skumji, bet viss mainās: slavai un popularitātei ir viļņu galotnes un atviļņi, dzīvei – tāpat. Tomēr iemīļotais, allaž optimistiskais dziedātājs Ojārs Grinbergs, kā mēdz teikt, neko no tā neuztaisa: viņš pasmaida, jo neiet jau prom uz nekurieni, bet gan pie mīļotās sievietes.

«Es esmu dzīvojis 33 gadus šai saulē. Es dzīvoju visus šos trīsdesmit trīs gadus šai dienai, šai spēlei. Un es būtu gatavs atdot vienkārši pusdzīvi... Vienkārši vienam šādam hokeja mačam. Tur vairāk, man liekas, nav ko piebilst. Paldies visiem, kuri ticēja,» tā dažos teikumos savu saviļņojumu izteica leģendārais latviešu hokejists Artūrs Irbe, tikko atvilcis elpu pēc leģendārās spēles, kurā Latvijas izlase ar 3:2 uzvarēja Krievijas izlasi 2000. gada pasaules hokeja čempionātā. Kopš tā laika aiztecējuši 12 gadi, un Artūrs, kas daudzus gadus bijis Latvijas hokeja valstsvienības pamatvārtsargs, bet lielāko daļu no savas spēlētāja karjeras pavadījis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), tagad atgriezies Latvijā. Kā viņam pašam šķiet – uz visiem laikiem. Jo nav nekā dārgāka un svarīgāka par Latviju. Par to šodien mūsu saruna.

Socioloģiskajā aptaujā par Ziemassvētku vecīša esamību vai neesamību uzvarēja viedoklis, ka vecītis eksistē: par to nobalsoja 66,6% aptaujāto. Pretēju viedokli pauda 33,3% aptaujāto.