Viktors Avotiņš / Autori

Svētdien kopā ar Jāzepa Pīgožņa radiem un draugiem devos uz Latvijas dzimšanas dienas pasākumiem Preiļos. To ietvaros Jāzepam piešķīra Preiļu Goda pilsoņa statusu un atklāja viņa darbu izstādi. Turpceļā mēs vēl bijām kapos, kur guļ Jāzepa vecāki, paskatījāmies uz skolu, kur viņš mācījies, un iegriezāmies Galēnu baznīcā. Katra vieta pa ceļam bija kaut kādā veidā domājusi par valsts svētkiem un pucējusies tiem.

Komponists Imants Kalniņš sarunājas ar Neatkarīgo par valsti un politiku.

Komponists Imants Kalniņš sarunājas ar Neatkarīgo par valsti un politiku.

Dažas visiem zināmas atgādnes. Pērn 23. novembrī Valsts prezidents Andris Bērziņš nosauca Zolitūdes traģēdiju par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību. Premjerministrs Valdis Dombrovskis 27. novembrī paziņoja par demisiju. Trīspadsmit bērnu traģēdijā zaudēja vienu no vecākiem. Trīs – abus. Latvija sēroja trīs dienas. Lietuva un Igaunija – pa vienai. Drīz vien pēc traģēdijas tika nodibināta Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā izmeklēšanas komisija, kura samērā ātri ar tāmes skandālu un priekšlaicīgām vairāku locekļu demisijām pazuda no skatuves, teiksim, neskaidro mērķu un lielo plānoto izdevumu dēļ. Amatpersonas «neredzēja iespēju» komisiju atjaunot.

Izlasīju no Marka Tvena, ka Kristus, ja būtu piedzimis šodien, nebūtu kristietis. Ienāca prātā, ka Lāčplēsis šodien varētu būt niks (lāčplēsis), kurš gatavs ar muti pārplēst visus, kas vien domā citādi nekā šis. Savukārt cits niks (andrejs pumpurs) tad varētu apkopot visus šī lāčplēša vēstījumus un sacerēt jaunu varoņeposu, par ko sajūsminātos nākamās paaudzes, kuras lāci un varoni būtu redzējušas tikai virtuālajā īstenībā.

Laimdotas Straujumas otrās valdības deklarācijas ievads varētu būt pietiekams pamats saturīgam teksta izvērsumam turpmāk. Taču par vidēja termiņa rīcības dokumentu deklarācija netop. Dēļu kaudze, jo sevišķi tikai sasolītu dēļu kaudze, nav arhitektoniski organizēts teksts. Tiesa, jāpiebilst – neesmu pārliecināts, vai opozīcija, kura balsoja pret, spētu radīt kaut ko kvalitatīvāku. Šai tēmai Saeimā veltītās debates bija tikai lomu spēles, nevis sistēmiska deklarācijas trūkumu iztirzāšana.

2007. gada 12. janvārī Jānis Tutins samulsināja Saeimas priekšsēdētāju Induli Emsi.

Pērnā gada sākumā 78% no aptaujātajiem ekonomiski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem izteicās par visas tautas vēlētu prezidentu. Es būtu uzdevis vēl otru jautājumu – vai tie, kas šo ideju grib, ir gatavi to no visas sirds arī kopt? Proti – es vēlētos zināt, kāda sabiedrībā pastāv distance starp «grib» un «vajag».

Neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem allaž būtu jāizsakās un, sevišķi, jādomā politkorekti. Neesmu pārliecināts, vai šajā ziņā valoda jāpadara impotenta. Neesmu pārliecināts, vai līdzās «brālībai» jāievieš «māsība» un vai jādomā, ko darīt, piemēram, ar woman, kas ir atvasinājums no man. tātad eksponē dzimumatkarību. Visstulbākā šādā spriedelēšanā man šķiet liekulība un dubultstandarts. Visklajāk tie diemžēl atklājas politikā, kad valstsvīri tiecas iztaisīt sevi par pusaklām Temīdām un skata īstenības mēslaini tikai vienā tās norišu sektorā.

Atziņa, ka nopietni jādomā par pirmstiesas izmeklētāju motivāciju, kvalifikāciju un rezervēm, te «karājas gaisā» kopš deviņdesmito gadu vidus.

Tas, kā Lolita Čigāne pieteica vajadzību paaugstināt ministru algas, padara šo tēmu par tādu pašu «sarkano lupatu» kā, teiksim, vēlmi samazināt ministriju skaitu vai tautas vēlēta prezidenta ideju. Arī ar tām politiķi baro sabiedrību populistisku iegribu, nevis nopietnas apjēgas līmenī.

Ekonomikas doktors, profesors Staņislavs Keišs un Balvu novada domes priekšsēdētājs, Latgales reģiona attīstības aģentūras padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis apkopojuši savu ilgo (1996.–2013. g.) pētniecisko darbību zinātniskā monogrāfijā Reģionālā attīstība Latvijā: administratīvi teritoriālās reformas norises gaita, problēmas, risinājumi. Monogrāfijā vērtēta reformas gaita pirms un pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, plašā salīdzinošā kontekstā analizēti iespējamie valsts attīstības scenāriji, neizmantotās iespējas un neveiksmju cēloņi. Kazinovska kungs sarunājas ar Neatkarīgo par reģionālo politiku Latvijā.

Neatkarīgā intervē partijas No sirds Latvijai (NSL) līderi Ingunu Sudrabu.

Jautājums par to, vai Herberts Cukurs «drīkst» parādīties daiļradē, man šķiet nebūtisks, pat stulbs, un atbilde uz to viennozīmīga – protams, drīkst.

Atceros lasījis, ka vēlēšanas ir sabiedrības attīrīšanās process. Tā izspiež no sevis varu. Sekojot šai atziņai, vara (parlaments) arī cenšas attīrīties. Tā izspiež no sevis valdību. Uz augšu, uz augšu. Lai peld.

Ja valdības veidošana un valdības deklarācija neatbildīs tam valsts situācijas, Latvijas apdraudējuma raksturojumam, ar kādu izcēlās topošās koalīcijas partijas un to adepti pirms vēlēšanām, tad kļūs skaidrs, ka koalīcija kā valsts drošības garants ir pilnīgi neuzticama. Jo to veidojošās partijas vai nu atļaujas valstij un sabiedrībai nopietnā situācijā (vēlēšanas) pūst no mušas ziloni, vai arī patiesa valsts apdraudējuma gadījumā tiražē blefu un melus.

Divpadsmitās Saeimas vēlēšanas bija veiksmīgas. Varas sistēmai veiksmīgas. Pirms vēlēšanām Jānis Bordāns jautāja saviem draugiem: «Slikti funkcionējošā sistēmā ietekmīgu ļaužu loks nereti panāk, ka «neērtie» tiek izslēgti. Rezultātā sistēma turpina graut sevi. Protams, viņi turpina stāstīt, ka ir neaizstājami.

Tēvija ir glābta! Vai pusglābta. Jo tēviju šoreiz sauca Vienotība, bet tā gribēs ne mazāk kā noteikšanu koalīcijā. Un, lai arī pastāv iespēja atstāt jaņos ne tikai Saskaņu, bet arī jebkuru citu, ieskaitot Vienotību, manuprāt, četrās pārējās Saeimā iekļuvušajās partijās nav ne pietiekama kaifa, ne pietiekami spēcīga līdera (runa ir par Saeimu, nevis valdību), lai veidotu koalīciju bez Vienotības.

Kad biju jauns un sāku balsot, pionieres atdeva man godu turpat pie urnas. Pēc dažiem gadiem galvenā izvēle vēlēšanu dienā bija: kādu aliņu ņemt – gaišo vai tumšo. Tagad, laia arī partiju un to iesniegto sarakstu skaits ir daudzkāršojies, vēlētāju izvēles paradumi paradoksālā kārtā nav daudz mainījušies.

Divpadsmitās Saeimas deputātu kandidāti Jānis ĀDAMSONS (Saskaņa) un Kārlis ŠADURSKIS (Vienotība) sarunājas par drošību.

Jo tuvāk vēlēšanas, jo mazāk vēlētāji tiek mobilizēti kvalificētai izvēlei, jo vairāk turēti par pūli. Potenciālo deputātu ekskursijas mediji izvērš svarīgākas par viņu valstsspēju. Bet vēl vairāk pārsteidz tas, ka publiskās diskusijās un presē publicētos kandidātu tekstos pagaidām nav lāgā pat mēģināts atklāt šo cilvēku lietderību, atbilstību tai vietai, kurā viņi grasās būt nākamos četrus gadus – parlamentam.

Pirms divdesmit pieciem gadiem, 1989. gada martā, tika nodibināta Latvijas krievu kultūras biedrība (LKKB). Tās dibināšana un idejas bija visai cieši saistītas ar Latvijas Tautas fronti. Dibināšanas sapulcē biedrības runasvīrs Jurijs Abizovs teica: «Tikai laiks rādīs, vai esam uzņēmušies darbu, ko spējam, un kādi būs augļi.» Par to, ko rāda laiks, Neatkarīgā sarunājas ar kultūrvēsturnieku, LKKB valdes locekli Borisu Ravdinu.