Speciālo izglītību Latvijā saņem vairāk nekā 15 000 bērnu. Lielākā daļa mācās vispārizglītojošās skolās, kurās ir speciālās izglītības programmas vai speciālās klases. Tomēr vairāk nekā trīs tūkstoši bērnu, kuru vidū ir arī mazi, skolas vecumu nesasnieguši bērni, dzīvo internātos. Valsts kontrole revīzijā pamatoti izvirzījusi jautājumu: kāpēc bērni dzīvo institūcijās, un vai to nevar uzskatīt par “slēpto bērnunamu”?
Valsts kontrole pamatīgi izvērtējusi bērnu ar speciālām vajadzībām iespējas saņemt atbilstošu izglītību, un revīzijas rezultāti norāda uz virkni problēmu, par kurām jau pirms vairākiem gadiem runāja tiesībsargs. Piemēram, bērni ar speciālām vajadzībām ne tikai mācās internātskolās, bet arī dzīvo, turklāt vairāku simtu kilometru attālumā no savām mājām, un tas notiek nevis labākas izglītības nodrošinājuma dēļ, bet sociālo apstākļu dēļ. Proti, skolā bērnam vismaz ir jumts virs galvas, siltums un ēdiens.
Valsts kontroles Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa uzsver, ka pēc būtības iekļaujoša izglītība ir visas sabiedrības vērtību un ikdienas attieksmes jautājums, un tā attiecas uz katru bērnu un jaunieti - ikviena tiesībām bez jebkādas diskriminācijas saņemt viņa spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību un vienlaikus - arī atbalstu, kas veicina pēc iespējas pilnvērtīgāku personības attīstību un sociālo integrāciju un dod iespēju realizēt savu potenciālu. “Iekļaujoša izglītība ir īpaši nepieciešama bērniem ar speciālām vajadzībām. Statistika rāda, ka pēdējos gados pieaug to bērnu skaits, kuri tiem nepieciešamo speciālo izglītību iegūst iekļaujoši. To ir veicinājuši ne tikai izdarītie grozījumi normatīvajos aktos, bet arī sabiedrības attīstība kopumā. Tomēr vēl arvien liels skaits bērnu tiem nepieciešamo izglītību iegūst speciālās izglītības iestādēs,” norāda M. Āboliņa.
Valsts kontrole veica revīziju, lai noskaidrotu, vai bērniem ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt viņu spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību. Diemžēl revīzijas secinājumi liecina, ka ne vienmēr atbildīgo institūciju - Izglītības un zinātnes ministrijas un tās padotības iestāžu, pašvaldību, izglītības iestāžu - darbība šajā jomā prioritāri notiek bērnu interesēs. “Revīzijā izdarītie secinājumi ir pietiekami skaudri - no trūkumiem saistībā ar fizisku piekļuvi attiecīgo pakalpojumu sniegšanas vietām līdz izglītības iestāžu internātiem ar nepiemērotiem sadzīves apstākļiem un nošķirtību no ģimeniskas vides un sabiedrības kopumā, kā arī profesionālās pamatizglītības programmām, kas ne vienmēr ir vērstas uz to, lai veicinātu jaunieša ar speciālām vajadzībām patstāvību un spēju piedalīties sociālajā un darba dzīvē. Tādēļ steidzami nepieciešama izlēmīga rīcība visos valsts pārvaldes līmeņos,” secina M. Āboliņa.
Secinājumi norāda uz atbildīgo institūciju neieinteresētību un vienaldzību bērnu ar speciālām vajadzībām jautājumu risināšanā.
Revīzijā konstatēti trūkumi skar visus izglītības nodrošināšanas līmeņus - gan lēmumu pieņemšanu par bērnam atbilstošu izglītības programmu, gan fizisko pieejamību lēmumu pieņemšanas vietām un skolām, gan tādu svarīgu jautājumu - kāpēc joprojām eksistē internātskolas ar nepiemērotiem sadzīves apstākļiem, kas bērnus nošķir no ģimeniskas vides un sabiedrības kopumā?
Kā zināms, bērna ceļš uz speciālo izglītību sākas ar valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu, bet, kā akcentē revidenti, šis process, it īpaši, lai nokļūtu uz valsts komisijas sēdi, ir apgrūtināts un ilgs. Lai gan bērnam atzinumā noteiktā speciālās izglītības programma un atbalsta pasākumi ir nepieciešami uzreiz, var paiet pat vairāki mēneši, kamēr sagaida šo sēdi. “Birokrātiskās procedūrās tiek zaudēts laiks,” secina Valsts kontrole. Otrkārt, bērnam obligāti jāpiedalās šajās sēdēs, kas notiek tikai Rīgā, taču daudziem bērniem ir apgrūtināti piekļūt vides nepieejamības dēļ, tādēļ Valsts kontrole aicina izvērtēt, vai šo kārtību nevajadzētu mainīt, īpaši ņemot vērā apstākli, ka lielākā daļa komisiju sēdes laikā izvērtē tikai speciālistu jau iepriekš sagatavotus atzinumus.
Būtiskākais secinājums par šo komisiju darbu - bērnam ar speciālām vajadzībām svarīgākais ieguvums no šādas komisijas ekspertu darba būtu skaidri norādījumi, kādi ir nepieciešamie atbalsta pasākumi, taču, kā secina revidenti, sistēmā bieži šī informācija nemaz netiek ievadīta. 2020. gadā atbalsta pasākumi nebija norādīti 40 procentos no izsniegtajiem 4274 atzinumiem. Šādas neizdarības dēļ informācija par bērna vajadzībām vispār nenonāk līdz izglītības iestādei.
Dati rāda, ka arvien samazinās bērnu ar invaliditāti skaits speciālajās skolās, bet pieaug vispārizglītojošajās. Revidenti uzskata, ka pēdējos gados valsts politika speciālās izglītības jomas sakārtošanā kopumā ir bijusi pareiza. Tomēr arvien aktuāls ir jautājums par speciālās izglītības pieejamību pēc iespējas tuvāk bērna dzīvesvietai. Pārbaudēs konstatēts, ka kopumā desmitā daļa pirmsskolas bērnu un piektā daļa pamatskolas bērnu speciālās izglītības programmas apgūst citā pašvaldībā. Tam var būt arī objektīvs iemesls, piemēram, vecāku darba vietas tuvums vai fakts, ka dzīvesvietas pašvaldībā esošā mācību iestāde nenodrošina vajadzīgo speciālās izglītības programmu.
Tomēr nav pieļaujams, ka vismaz 33 pašvaldībās netiek nodrošinātas tādas speciālās izglītības programmas, kuru izveidei un īstenošanai nav nepieciešami būtiski ieguldījumi, it īpaši pirmsskolas vecumā, secināts revīzijā. Valsts kontrole arī iesaka Izglītības un zinātnes ministrijai izstrādāt vadlīnijas, kā dokumentēt bērniem sniegto atbalstu un tā rezultātus.
Gandrīz desmitajā daļā Latvijas izglītības iestāžu arvien pastāv internāti. 2020./2021. mācību gadā tajos kopā bija reģistrēti 4062 bērni, no kuriem 3415 apgūst kādu no speciālās izglītības programmām. Turklāt
349 jeb desmitā daļa no bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri dzīvo internātos, ir bērndārznieki.
Revīzijā analizētie dati liecina, ka mazāk par pusi no minētajiem 3415 bērniem bija no citas pašvaldības. Pārējo dzīvesvieta bija tajā pašā pašvaldībā. Turklāt lielākajai daļai bērnu, par kuriem pārbaudēs tika iegūta detalizēta informācija, dzīvošana internātā nebija pamatota ne ar attālumu, ne ar citiem objektīviem apstākļiem, kuru dēļ bērnam ik dienas nav iespējas atgriezties savā dzīvesvietā. Šie fakti kārtējo reizi liecina, ka ar internāta pakalpojumu pašvaldībās tiek risinātas ģimeņu sociālās problēmas. To revidentiem apstiprināja arī skolu pārstāvji.
Revīzijā, iepazīstoties ar izglītojamo lietās esošajiem dokumentiem, ir konstatēts, ka tikai 17 no izlasē iekļautajiem 64 bērniem attālums līdz dzīvesvietai ir objektīvs iemesls, kāpēc bērns dzīvo internātā un ik dienu nevar atgriezties mājās. Šo bērnu dzīvesvieta ir līdz pat 244 km attālumā no skolas, taču arī te ir jautājums - kāpēc un kādi mērķi tiek sasniegti, nosūtot bērnu mācīties tik tālu no viņa dzīvesvietas?
Savukārt vismaz 21 izglītojamam, kas izmanto internāta pakalpojumus, dzīvesvieta atrodas līdz 10 kilometru attālumā no izglītības iestādes, bet vismaz 15 bērniem - 10 līdz 20 kilometru attālumā no skolas.
Piemēram, Rēzeknes novada speciālās pamatskolas struktūrvienībā Vecružinā internātu izmanto četri vienas ģimenes bērni, lai gan bērnu dzīvesvieta ir vien kilometrs jeb aptuveni 20 minūšu gājiena attālumā no skolas. Turpat internātā dzīvo arī divi vienas ģimenes bērni no Maltas, kas ir apmēram 16 km attālumā, lai gan ikdienā ir nodrošināts transports. Revidentiem mēģinot noskaidrot, kāpēc netiek risināts jautājums par transporta nodrošināšanu vai maršrutu salāgošanu ikdienā un kāpēc internātā dzīvo bērni, kuriem ir iespējams ik dienu atgriezties mājās, izglītības iestāžu pārstāvji atzina, ka
galvenais iemesls bērna dzīvošanai internātā ir sociālie apstākļi ģimenē - dzīvot internātā esot labāk nekā mājās, jo internātā tiek nodrošinātas visas pamatvajadzības - ēdiens, mājoklis un izglītība, kā arī uzraudzība, audzināšana un atbalsts mācībās.
Revidenti uzsver, ka bērnu dzīvošana internātā ģimeņu sociālās problēmas nerisina un ja dzīvošana internātā ir vienīgais risinājums, lai bērns varētu saņemt savām spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību, bērnam šajās “institucionalizētajās mājās” būtu jānodrošina mūsdienu izpratnei atbilstoši cilvēcīgi sadzīves apstākļi, tiesības uz atpūtu un privātumu, kā arī sadzīves prasmju apgūšanas iespējas. Pašlaik tas tiek nodrošināts tikai dažos internātos.
