„Nesen dotie solījumi par smago kara tehniku ir svarīgi,” intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paužot cerību, ka nākotnē izskanēs vairāk šādu solījumu. Šis gan vairāk izklausās pēc slavenā „Kā var nesolīt?”, tomēr cilvēkiem piemīt ieradums ticēt labākai nākotnei, kaut arī stabila pamata šai ticībai nav. Kā tad īsti ir, par to iztaujāju domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.
Neraugoties uz Krievijas centieniem piesaistīt karadarbībai aizvien jaunus papildspēkus, Ukrainas armija uzvarēs šajā karā līdz šā gada vasaras beigām, paziņoja Ukrainas Augstākās Radas deputāts Oleksandrs Marikovskis, uzstājoties Austrumu-Rietumu Stratēģisko pētījumu institūta rīkotajā diskusijā Rīgā, Melngalvju namā.
Latvijas prezidents Egils Levits kopā ar pavadošo grupu šajās dienās (no 16. līdz 20. janvārim) uzturas Davosā, kur piedalās ikgadējā Pasaules ekonomikas forumā. Tur viņam paredzēta piedalīšanās diskusijās par demokrātiskās iekārtas stiprināšanu nākotnē un Ukrainas tematiku. Tāpat prezidentam plānotas divpusējas tikšanās ar Šveices prezidentu Alēnu Bersē, Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu un Pasaules ekonomikas foruma dibinātāju un valdes priekšsēdētāju Klausu Švābu.
Patiesību sakot, šīs ziņas pamats nav skolnieces Amandas sacerējumi, bet gan tas, ka latviešu dzejniecei Amandai Aizpurietei ir pasniegta Vilenicas festivāla galvenā balva, un tas ir lielākais 2022. gada starptautiskais notikums latviešu literatūrā.
Par nelegālo robežpārkāpēju izpalīgiem, pret kuriem ierosināts kriminālprocess, rakstniece Kristīne Želve saka: “Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir veikusi un turpina veikt ļoti smagu un bieži vien nepateicīgu darbu. Viņi pieder tiem, kas gan Latviju, gan pasauli padara par mazliet labāku vietu.”
Tonakt negulējām. No Lietuvas nāca arvien trauksmainākas ziņas. Krievu tanki bija ielenkuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes ēku Viļņā, bija ieņemta Lietuvas televīzija un radio. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Asiņaini ritēja 1991. gada 13. janvāris. Neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radiouzrunā aicināja cilvēkus pulcēties Doma laukumā. Sākās Barikāžu nedēļa.
...Raimonds Pauls, vētrainu aplausu aicināts, atkal iznāk uz skatuves, izvelk no kabatas sniegoti baltu mutautiņu, noslauka taustiņus un... aizver klavieru vāku. Viss! Dzintaru koncertzāles velvēs aizskan Maestro tradicionālais atvadu sveiciens „Uz to mums atkal jāiedzer”, muzikanti, trombonus un saksofonus mirdzinādami, ceļas kājās, un mēs – aplaimoti un pateicības pārņemti – arī ejam prom. Tik daudz mums šovakar dots, tik daudz...
Ziņa par to, ka nomainījusies Krievijas armijas vadība Ukrainas karadarbības zonā, jāaplūko no diviem aspektiem. Gan pēc būtības, gan no šīs ziņas pasniegšanas aspekta. Sāksim ar otru aspektu, jo tas vairāk attiecas tieši uz mums.
„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.
Pazīmes rāda, ka zem Skultes termināļa projekta apsviedīgi vīri perina kārtējo pamatīgo tautas “slaukšanu”. Lai arī nav precīzu datu par projekta izpildījumu un izpildītājiem, jau publiski runā par šī projekta sadārdzināšanos par “nieka” 28 miljoniem eiro.
Šā gada 5. martā Igaunijā paredzētas Rīgikogu jeb parlamenta vēlēšanas. Viens no priekšvēlēšanu jautājumiem – Igaunijas valdības iniciatīva iesaldēt un atsavināt Krievijas pilsoņu īpašumus Eiropas Savienībā, lai iegūto naudu novirzītu Ukrainai. Par šo tematu pašlaik Igaunijā notiek politiķu un sabiedrības diskusijas plašsaziņas līdzekļos un interneta sociālajos tīklos.
Latvijas televīzija sestdienas vakarā parādīja režisora Oskara Rupenheita 2018. gada absurda komēdiju “Kriminālās ekselences fonds”. Šoreiz ne par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm. Ar tām viss kārtībā. Filma savā ziņā ir izcila. Šoreiz par citu. Par filmas gluži vai ģeniālo noslēguma epizodi, kura sevī ietver savdabīgu, daudzslāņainu domu. Domu, kura attiecināma arī uz mūsu politiski ideoloģisko dzīvi. Par to, pie kā noved loģisku, pašsaprotamu lietu ignorēšana un greizu uzskatu uzspiešana.
Ugunsdzēsēju depo tiek slēgti, jo „nav naudas”. “Nav naudas” arī ārstu un medmāsu algām. Arī skolotāju algām „nav naudas”. Darba vides modernizēšanai – tādiem mērķiem „nav naudas” teju nekad. Taču „naudas ir tik daudz kā vēl nekad”, ja vajag algot universālos „kareivjus” – valsts kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļus.
Tos pašus, kuri sacerējuši elektroenerģijas sadales tarifu projektu, kas pakļauj iznīcībai gan uzņēmējus, gan pārējos iedzīvotājus.
Piecpadsmit balsošanas kārtas bija nepieciešamas, lai Kevins Makartijs ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkera vēlēšanās “pielauztu” Republikāņu partijas trampistu spārnu nobalsot par viņu. Vēl nav īsti skaidrs, ko Makartijs būs sasolījis šiem “nesamierināmajiem”, bet jau pirmie izteikumi, pirmās pašbildes liecina, ka republikāņiem turpmāk būs jārēķinās ar tādu, teiksim kā ir, Ukrainas nīdēju kā Mets Geics un Mārdžerija Teilore Grīna sprunguļu mešanu Ukrainas atbalsta riteņos.
Tieši pirms Ziemassvētkiem 22. decembra pēcpusdienā Baltic International Bank kuras darbību apturēja FKTK, uz savu klientiem e-pastiem izsūtījusi paziņojumu par iespējām iesniegt pieteikumu par valsts garantētās noguldījumu atlīdzības izmaksu. Šo paziņojumu klienti varēja pamanīt, bet varēja arī nepamanīt. Nekas neliecināja, ka nosūtītājam būtu bijusi interese pārliecināties vai klients informāciju ir saņēmis.
Skandāls ap RAKUS sistēmā esošā Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) ķirurgu atalgojumu un viņu gatavību iet projām no darba izraisījis lavīnveida efektu. Atklājušās arī citas dīvainības darbinieku atalgojuma jautājumā. Ne tikai RAKUS, bet arī citur valsts pārvaldē.
Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.
Jautājums par latviešu valodas lomu un vietu Latvijas valstī nepazūd no dienaskārtības jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām. Lai cik absurdi tas neliktos valstī, kurā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Jau vairāk nekā 30 gadu.
Aizvadītajā 2022. gadā vairākkārt varēja atcerēties “Čikāgas piecīšu” dziesmas vārdus: “...cits krīt kā briedis Kurzemē, cits saļimst Sibīrijā, bet mums kaut kā ir laimējies, mēs varam zeltu sijāt.”
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) portāla “Delfi” raidījumā “Kāpēc” ir paudis: “Esmu lūdzis drošības iestāžu informāciju par šiem konkrētajiem pilsoņiem, jo viņi mūsu radarā – Ārlietu ministrijas radarā un Eiropas Savienības sankciju radarā – nebija.” Plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi informācija, ka Latvijā aktīvu uzņēmējdarbību turpina divi ar Kremli saistīti Krievijas oligarhi Iskanders Mahmudovs un Andrejs Bokarevs, kuri minēti arī kā Krievijas Aizsardzības ministrijas piegādātāji.
„Es iedomājos par mazo bērniņu blakus vagonā. Tas laikam bija pirmais, kas nomira badā, visiem noskatoties, jo līdzēt neviens nevarēja.” Tās ir rindas no atmiņām, kas sāpīgiem, dziļiem burtiem iekaltas grāmatā, kas saucas „Mātes Sibīrijā”. Grāmata nule izdota, to izveidojusi Dzintra Geka, uz Sibīriju izsūtīto cilvēku skarbā un vienlaikus tik sargājošā sirdsapziņa.
