Kovida ēras beigas. Gandrīz beigas

© Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Covid-19 saslimstības statistikas līkne ir devusies pikējumā lejup – nedēļas laikā slimības izplatība sarukusi par 30 procentiem. Samazinājusies arī mirstība. Izskatās, ka jau drīz sērga sasniegs apmēram tādu pašu līmeni, kāds bija pagājušajā vasarā, kad jūnijā dienā bija labi ja daži saslimšanas gadījumi.

Valdība ir pieņēmusi lēmumu no 1. aprīļa atcelt gandrīz visus kovidierobežojumus.

Atslēgas vārds ir “gandrīz”. Gandrīz neskaitās.

Ir taču vēl indeve mazliet paturpināt kovidbirokrātiskas manipulācijas un paterorizēt cilvēkus, lai viņiem dzīve pavisam kā avene nešķiet. Nevar un nevar valdošā vara un to apkalpojošie eksperti samierināties ar faktu, ka kovida ēra ir galā, vismaz līdz rudenim infekcija liksies mierā, bet tad, kad tā atgriezīsies, kovidam vairs nebūs jābūt kam tādam, kas izceļams starp citām ikgadējām, sezonālām infekcijām kā kaut kas īpašs. Katrā ziņā, ja valstī būtu stipra veselības aprūpes sistēma, tad tai būtu jābūt gatavai jaunu kovida uzbrukumu uzņemt godam un tikt ar to galā. Te diemžēl atslēgas vārdi ir “ja būtu”.

Covid-19 regulējumā pēc 1. aprīļa plānots saglabāt nosacījumu par masku izmantošanu sabiedriskajā transportā, kā arī ārstniecības un sociālās palīdzības iestādēs.

Paredzēts, ka no 1. aprīļa tiks atcelta prasība par sertifikātiem pakalpojumu saņemšanai un pasākumu apmeklēšanai. Tāpat tiks būtiski samazināta prasība pēc masku lietošanas, pamatā to paredzot kā ieteikumu.

Atsevišķi drošības pasākumi saglabāsies veselības aprūpē un ieslodzījuma vietās.

Ceļošanas nosacījumi tiks pielāgoti Eiropas Savienības regulējumam.

Valdība vienā mierā varēja atcelt arī jebkādus ierobežojumus, neuzmetoties vairs par regulētāju no varas augstumiem. Gan jau slimnīcas un pansionāti paši labāk zina, kādi piesardzības pasākumi tiem nepieciešami.

Protams, ka tādā vidē kā cietumi, kur personas dzīvo saspiestībā, epidemioloģiska piesardzība jāievēro, ir vai nav kovids.

Pašlaik vēl laika apstākļi ir pavēsi. Bet nav teikts, ka pēc mēneša vai pat pēc nedēļas nesāksies karstums. Bet sabiedriskajā transportā cilvēkiem būs jāmaskējas. Ja ir karsti, maska kļūst par apgrūtinājumu - ir grūti elpot, cilvēks var paģībt, var drīzāk saslimt maskas dēļ nekā no kovida, kurš diezin vai vasaras mēnešos būs pārāk plosīgs. Vismaz pagājušais gads rādīja, ka šajos platuma grādos, kur Latvija, sērgas izplatība bija gājusi ļoti mazumā. Lasot avīzes un skatoties televizoru, cilvēki neredzēs, ka slimnīcas pilnas ar kovidslimniekiem, un kļūs ļoti īgni par to, ka obligāti jālieto maskas. Turklāt no maskām ir ļoti maz jēgas, ja netiek ievērota distance un jābrauc kopā ar citiem cilvēkiem ilgu laiku.

Vai nebūtu prātīgāk vismaz vasarā atcelt masku un respiratoru obligātumu un atstāt to cilvēku pašu ziņā? Cilvēkam, kurš klepo un šķauda, pašam jābūt pieklājīgam, un, lai neapdraudētu citus ar kovidu, gripu vai kādu citu vīrusu, maska, protams, būtu vēlama. Bet kāda būtu vajadzība uzspiest maskas visiem?

Iespējams, cilvēki kaut kā pašregulēsies un sāks pārkāpt no augšas noteiktos ierobežojumus, vienkārši neviļus pārtrauks lietot maskas tramvajā. Tas nebūs labi, jo tādā veidā sabiedrība radināsies pie tiesiska nihilisma - pie tā, ka var spļaut virsū likumiem un noteikumiem. Taču ko darīt, ja noteikumi ir acīmredzami absurdi?

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais