Bens Latkovskis / Viedokļi

Normālos apstākļos droši vien savu šīsdienas sleju es būtu veltījis “Progresīvo” izvirzītajam satiksmes ministram Atim Švinkam, bet diemžēl situācija pasaulē nav normāla. Tāpēc šādā situācijā, kad runa ir par mūsu valsts pastāvēšanas apdraudējumiem, jautājums par to, kurš politiķis kļūs par nākamo satiksmes ministru, kļūst stipri otršķirīgs.

Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.

Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.

Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?

Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.

Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?

Visi apskatnieki, ar kuriem sanācis runāt, kopš Tramps kļuvis pilnvērtīgs Baltā nama saimnieks, norādīja uz Vācijas Bundestāga vēlēšanām, kuras būšot ārkārtīgi svarīgas pasaules turpmākajai drošībai un politiskās sistēmas stabilitātei. Tagad tās ir notikušas, un varam atviegloti uzelpot – vēlēšanu rezultāti ir gandrīz vai labākie no iespējamajiem, ņemot vērā pašreizējās Vācijas realitātes.

Ir teiciens – labāk šausmīgas beigas nekā šausmas bez gala. Daudziem Evikas Siliņas valdība šķiet tīrā katastrofa. Valdība, kas kuļas uz priekšu kā pa celmiem. Jo ātrāk tā beigtu pastāvēt, jo labāk. Nav ko mocīties.

Latvijas ārlietu ministres Baibas Bražes otrdien preses konferencē izteiktā frāze, ka Krievija faktiski ir zaudējusi karu Ukrainā, politiski aktīvajā sabiedrībā izsauca zināmu neizpratni. Kā tad izpaužas šis zaudējums? Vai tā, ka Krievijas tā dēvētais ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sēž pie viena galda ar ASV valsts sekretāru Marko Rubio un apspriež Putina un Trampa gaidāmo tikšanos? Var, protams, diskutēt par kontekstu un atrunāties: Putins taču gribēja trīs dienu karu, bet pagājuši jau trīs gadi un viņa mērķi joprojām nav sasniegti.

Aizvadītā nedēļa pagāja ārpolitikas zīmē. Iekšpolitiskās kaislības uz mirkli norima, lai tagad, kad visi aktīvie spēlētāji atkal ir mājās vienkopus, tās atsāktos ar jaunu sparu. Pirmdienas vakarā pēc visai aktīvām politiskā procesa dalībnieku diskusijām partiju birojos un koalīcijas sēdē valdības vadītāja Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, ka tikšot veikts valdības restarts.

Aizvadīto nedēļu daudzi apskatnieki jau nodēvējuši par vēsturisku. Šis ir tas retais gadījums, kad, manuprāt, nekas nav pārspīlēts. To, ka pasaulē ir sākusies jauna politiskā kārtība, noliegs retais – neatkarīgi no paša pozīcijas. Vieni šo jauno kārtību uztver ar sajūsmu – beidzot sāksies ilgi gaidītās pārmaiņas, kamēr citi ar bažām. Neesam tik stipri, lai bez būtiskiem zaudējumiem pārciestu vētru.

Trampa un Putina 2025. gada 12. februāra vēsturisko telefona sarunu, kuru gaidīja jau sen, var aplūkot vairākās plāksnēs. No tīri praktiskā (militārā), politiskā un psiholoģiskā aspekta.

Marata Kasema publicētais video izvilkums no Krievijā notikušās konferences par Baltijas valstu nākotni pēc to atgriešanās “dzimtajā ostā” (в родную гавань), tas ir, Krievijā, latviešu politiski aktīvajā sabiedrībā izsauca divējādu reakciju. Vieni no šajā konferencē izskanējušajiem izteikumiem atgaiņājās, norādot, ka tos personāžus nevajagot ņemt nopietni, jo viņi esot margināļi pat Krievijas politiskajā vidē, kamēr otri šausminājās, kāpēc daži no viņiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā, vēl nesēž aiz restēm par saviem atklāti pretvalstiskajiem izteikumiem.

Ņujorka ir pasaules galvaspilsēta. To var atzīt, var neatzīt, bet citas pasaules galvaspilsētas mums nav. Līdz ar to nākamais līmenis ir tiešais gaisa savienojums ar Ņujorku. Ja kādai pilsētai tiešā lidojuma nav, tad tā pagaidām vēl atrodas zemākā (trešajā) līmenī. Tas nozīmē, ka tieši tā Baltijas valstu galvaspilsēta, kurai pirmajai būs tiešais savienojums ar Ņujorku, kļūs par Baltijas metropoli.

Izdevums “Business Insider” publicējis plašu rakstu ar garu virsrakstu: “Krievijas problēmas Ukrainā nenozīmē, ka tā nespēj uzbrukt Rietumiem. NATO brīdina, ka Krievijas kara mašīna ir uzvilkta un bīstama kā vienmēr”. Raksts ieturēts izteikti brīdinošā tonalitātē, un tajā ir maz nomierinoša, lai arī tas veidots ierastajā vispārības, nekonkrētības stilistikā. Par konkrētību mums jādomā pašiem.

Maz ir to, kuri noliedz: kopš Donalds Tramps atkal kļuvis ASV prezidents, pasaulē sākušies “jauni laiki”. Pilnībā mainījies politiski ideoloģiskais klimats vārda plašākajā izpratnē. Cits jautājums: ko šie “jaunie laiki” nozīmē? Kas mainīsies? Kā šīs pārmaiņas izpaudīsies, un ko no tām varam gaidīt?

Ceturtdien politiski aktīvo sabiedrības daļu satracināja ziņa, ka premjerministre Evika Siliņa esot piedāvājusi kādam Armandam Brokam kļūt par Latvijas Īlonu Masku, kurš vadītu mūsu vietējo birokrātijas likvidācijas (valdības efektivitātes uzlabošanas) departamentu. Latvijas analogu Trampa/Maska DOGE (Department of Government Efficiency).

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir sācies jauns bruņošanās sacensības posms. Pat vienmēr tik miermīlīgais Francijas prezidents Emanuels Makrons jau paziņojis, ka Francijai jādubulto izdevumi aizsardzībai. Vēl nesen lielākajai daļai NATO valstu 2% no IKP šķita nesasniedzami griesti, bet tagad jau atsevišķas ES valstis, tajā skaitā Latvija, runā par 5% no IKP.

2025. gada politiskā kalendāra galvenais plānotais notikums būs pašvaldību vēlēšanas 7. jūnijā. Var jau teikt, ka visas pašvaldības ir svarīgas, bet nevar noliegt, ka galvaspilsēta ir pati svarīgākā. Tāpēc publiskotie SKDS aptaujas rezultāti par partiju reitingiem Rīgā ir ārkārtīgi nozīmīga atskaites platforma, uz kuras varam balstīties, analizējot politisko spēku izredzes šajā sacensībā.

Kamēr viss ir kārtībā, tikmēr cilvēka un banku attiecības Latvijā ir pieklājīgā līmenī. Samērā labs un parocīgs serviss. Protams, vienmēr var būt labāk, bet kopumā – nav par ko sūdzēties. Viss mainās brīdī, kad kaut kas aiziet ne tā. Ja pēkšņi rodas kādi sarežģījumi, kāda nesaprotama transakcija vai kas tamlīdzīgs. Šajā brīdī starp banku un cilvēku parādās necaursitama siena.

Daudz ko var pārmest ASV prezidentam Donaldam Trampam, bet ne savu priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Ir sākta nelegālo migrantu ķerstīšana, un pat vairākas lidmašīnas ar šiem imigrantiem nogādātas Kolumbijā, Gvatemalā un citur. Iekavās piebildīsim: no 11 miljoniem. Ir apturēta ASV palīdzība pasaulei (izņemot Izraēlai un Ēģiptei) un faktiski likvidēta milzīga šīs palīdzības organizēšanas struktūra – USAID. Aizliegts federālajiem ierēdņiem jebkādā veidā norādīt savus vietniekvārdus (viņš/viņa). Ir izdarīti arī daudzi citi žesti, kuri ir nepārprotami tīkami Trampa vēlētājiem un apjūsmotājiem visā pasaulē.

Ja kāds vēl šaubījās, tad pazīstamā žurnālista Lato Lapsas aizturēšana nepārprotami apliecina, ka “jaunie laiki”, par kuriem nerunā vien slinkais, pienākuši arī Latvijā.