Elita Veidemane / Viedokļi

«Lai Veinberga liek mierā latviešu mūziķus un lai krievi paši tiek galā ar savām skandālistēm!» sašutusi ir dziedātāja Olga Rajecka, kuru – kopā ar Renāru Kauperu, Lauri Reiniku un citiem Latvijas mūziķiem – Zviedrijā mītošā latviešu izcelsmes publiciste Sandra Veinberga nosaukusi par «zaķupastalām un Kremļa propagandas nozombētiem upuriem».

Liksim mierā Valdi Zatleru kā cilvēku, kam patlaban ir veselības problēmas, no kurām mēs visi viņam novēlam atbrīvoties. Ar labu vārdu dažkārt atcerēsimies viņu kā dakteri, kas daudziem palīdzējis. Bet šobrīd tomēr padomāsim par bijušo augsto amatpersonu, kas savu prezidentālo nevarību kompensēja ar rīkojumu Nr. 2, ieraujot valsti politiskā haosā, no kā labums bija vien tāds, ka no zila gaisa uzradās eņģeļu partija, kuras reitings nu tuvojas nullei.

«Valdībai tādi lauki nemaz nav vajadzīgi,» dusmīgs ir kāds laucinieks, komentēdams labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) grandiozo ideju par mobilitātes pabalstu ieviešanu: tos iecerēts maksāt tiem, kuri gatavi pārcelties uz citu dzīvesvietu, kas atrodas tuvāk nolūkotajam darbam.

Pirms pāris nedēļām internetā pavīdēja satriecoša ziņa: «tautā iemīļotā dziedātāja» Kombuļu Inese tikusi publiski apvainota «visas latviešu tautas priekšā», jo viņas eksmīļotais vīrietis – dānis Bends – esot liedzis māksliniecei uzstāties Priekules universālveikalā, jo piedeguši viņa dzimšansdienas šašliki.

To, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem, mēs zinām no Džordža Orvela 1945. gadā uzrakstītā antiutopiskā romāna Dzīvnieku ferma. Un varam vien priecāties par nepatīkamajām paralēlēm, kas šodien smakojoši iemiesojas pilnīgi konkrētās, ne vairs alegoriskās, situācijās, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki. Mums, piedodiet, ir cilvēki. Un varbūt tieši tāpēc situācija ir daudz atbaidošāka.

«Toreiz ēdām tīrāku desu,» aizstāvot padomju laikus, nostalģiski pauž kāda tvītotāja.

Atziņa, ka latvji tāda pasaku tauta, sāk pamazām apnikt: nu cik tu, cilvēks, smiesies par to, kā Lapsa Vilkam nosūdzēja Zaķi, bet mierinošu punktu pielika lāga Lācītis. Ak, jā, Trusis no zoodārza savulaik bija tapis par prezidentu, bet Līdaka ilgu slavu ieguva, politiskajiem oponentiem pavēlot aizvērt muti.

«Kārtējais vanderstūlisms» – nacionāli noskaņotu politiķu vidū dzirdams šāds vērtējums Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Tūrbjērna Jaglanna izteicieniem par to, ka Latvijas nepilsoņu bērniem automātiski esot jākļūst par pilsoņiem.

Pirmdien, kad latvju tautas krietna daļa (vismaz 24% TV vērotāju) klausījās un skatījās Lielbritānijas karalienes Elizabetes II dimanta jubilejai veltīto lielisko koncertu, ko piedāvāja Latvijas Televīzijas 1. kanāls, tviterotavā nerimās šā muzikālā pasākuma vērtēšana. Vieniem šķita, ka skaņa nav profesionāli ierakstīta, otrie sūkstījās, ka Makartnijs nevis dzied, bet pīkst, trešie uzstāja, ka Eltons Džons jālaiž pensijā etc. Vienīgi par Enijas Lenoksas un Toma Džonsa izpildījumu, šķiet, nebija nekādu reklamāciju. Vēl vairāk: daudzi skatītāji priecājās, ka abu populāro dziedātāju balsis ir tikpat spēcīgas un valdzinošas kā pirms daudziem gadiem.

«Netaisos jums skaidrot likumu! Tas nav mans pienākums!... Kaut kādi cilvēki defoltā ar sakāpinātām emocijām mēģina aicināt uz likuma neievērošanu!» ievērojot dramatiskas pauzes, lai neemocionālais, pragmatiskais vēstījums būtu iespaidīgāks, ar histēriskiem kliedzieniem telefona klausulē savu nostāju pauda AKKA/LAA sabiedrisko (?!) attiecību nodaļas vadītājs (?!) Reinis Briģis.

«Politikas un žurnālistikas «dinozauri» var saukt ministrus par kamikadzēm, par muļķiem, kas nezina, kā politikā nauda jāpelna, vai lietot citus sulīgus epitetus, bet ministru lēmumus neietekmē atsevišķu cilvēku vai uzņēmumu šauras intereses, kas būtu pretrunā ar visas sabiedrības interesēm,» – bēdīgi slavenā Rīkojuma nr. 2 gaisotnes piepaceltībā, maijpuķītēm smaržojot un jaunajiem politiķiem gardi šmakstinot valsts apvērsuma gadadienas torti, priecīgi raksta vides ministrs Edmunds Sprūdžs.

Jautājiet Kalvītim! – viegli aizkaitinātā balsī attrauca Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kad LTV raidījumā Sastrēgumstunda kāds no skatītājiem uzdeva jautājumu par jaunās VID ēkas būvniecības lietderīgumu.

«Postpadomiskā identitātes grupa, kas sevi sauc par krievvalodīgajiem, pamazām izsīkst. Tas, ko mēs šeit redzam kā ekstrēmas izpausmes, ir nevis tāpēc, ka šī identitāte kļūst stiprāka, bet tieši otrādi – tā pamazām uzsūcas un pazūd,» uzskata Latvijas valsts galvenā integrētāja Sarmīte Ēlerte.

Neskaidrība. Tas ir precīzākais apzīmējums, ko var attiecināt uz situāciju, kurā šobrīd atrodas kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende un Nacionālā apvienība, kuru valdībā pārstāv «talantu koordinatore» – kā viņa pati sevi reiz nodēvēja. Neskaidras aprises ir arī maija sākumā uzmilzušajam konfliktam starp ministri un kultūras darbiniekiem, kurus sākotnēji pārstāvēja tikai rakstnieki.

«Kad Latvijā minimālā alga būs 500 lati, bet vidējā 1500, pirksim bijušajam prezidentam Mercedes. Un neviens neiebildīs, vai ne, draugi?» – šādu domu nesen ietvītoja kolēģis Sandris Točs.

«Pie represijām, cik es redzēju pats savām acīm un vairākās vietās, kad jau krievi bija iekšā, ka pie izvešanas visur lielāko daļu bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem pie sāniem,» lēnīgā balsī senais vīrs, leģionārs Jānis Lapa stāsta par paša pieredzēto 1949. gada padomju deportācijās.

«Mēģinājums mest pār vienu kārti cīnītājus pret nacismu un fašismu, kuri par milzīgu upuru cenu lielā tēvijas kara laikā izglāba pasauli no brūnā mēra, un tos, kuri karoja Nirnbergas tribunāla nosodīto SS formējumu rindās un pastrādāja daudzas ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem, savā būtībā ir dziļi amorāls,» pagājušajā nedēļā, operatīvi iztulkojis laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēto interviju ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, tradicionālajā lielkrievu šovinistu sašutumā iedegās Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs, izplatīdams paziņojumu par mūsu valsts katoļu baznīcas galvas klusi un neuzbāzīgi izteiktajiem samierināšanās piedāvājumiem.

Vispār man patīk, ka uzņēmuma Vitronic Baltica un partneri valdes loceklis Sergejs Borisovs autovadītājus salīdzina ar narkomāniem.

Līdz šim šķita, ka 18. februāra valodu referenduma rezultāti ir visai pārliecinoši, proti, vien 17% balsstiesīgo atbalstīja krievu valodas – tas ir, svešvalodas – kļūšanu par otro valsts valodu.

„Iģiķe vi so svoim Karļisom Skaļbisom... v svoi latišskije detsadi,” kā atgaiņādamās no uzmācīgiem pavasara odu bariem, vārdus spļāva kāda krievvalodīgā. Inteliģenta paskata pusmūža latvietis kautri mēģināja iestāstīt sarunbiedrenei, ka vienīgā platforma, uz kuras var vienoties un integrēties latvieši un nelatvieši, ir kultūra.

Beidzot viss ir tapis skaidrs. Līdz šim brīdim daudzi gadi pagāja, pinoties pieņēmumos un minējumos, ar kuru palīdzību mēģināju izprast Latvijas valsts neveiksmju un sekojošā pagrimuma iemeslus.

«Kremļa Kongresu pils izstāžu zālē latviešu vēsturnieki atklās plašu izstādi ar nosaukumu Aizvestā bērnība, kurā varēs aplūkot 1941. un 1949. gadā no Latvijas deportēto bērnu fotoattēlus un deportāciju dokumentus.