Elita Veidemane / Viedokļi

«Tas, ka premjers ar pārējiem kabineta locekļiem mani iepazīstināja angļu valodā, visi jautājumi no ministriem bija angliski un tulkojums nebija nepieciešams, bija iespaidīgi. Visi kabineta locekļi zina angļu valodu – Eiropā to nevar bieži redzēt,» patiesā sajūsmā par piedzīvojumiem LR Ministru kabineta sēdē žurnālam Klubs stāsta Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic valdes priekšsēdis Martins Gauss.

«Nu, kā tad viņiem pietrūkst? Skolās var mācīties krieviski, avīzes krievu valodā ir, veikalos un pašvaldībā var runāt un rakstīt kaut vai Novgorodas dialektā – visi visu sapratīs,» par tuvojošos referendumu un daļas krievvalodīgo vēlmi uztaisīt otru valsts valodu ir sašutusi Marijas kundze no Rēzeknes.

«Ar jums bīstami sadarboties, pēc tam būs jāskaidrojas KNAB,» kaut arī ar smaidu teikts, tas izskan nopietni, jo to saka kādas mācību iestādes rektors, kuram nesen nācās atbildēt uz KNAB jautājumu par to, kāpēc reklāmu, slēdzot līgumu ar Mediju namu, viņš vēlējies izvietot «tieši Neatkarīgajā».

«Padomju varai bija absolūti nesvarīgi, cik tur tie vācieši nošāvuši. Padomju varai bija svarīga propaganda, ka vācieši ir daudz nošāvuši,» vienā no sava mūža pēdējām intervijām teica rakstnieks Miervaldis Birze.

«Apvienotais medijs – tas ir tikai nosaukums. Tas var saukties arī diskrētais vai vēl kāds – galvenais, lai to varētu kontrolēt, » noteica kāds televīzijas vides eksperts, kas tomēr vēlējās palikt nepubliskots.

«Vot tāds p... (netulkojams lamuvārds krieviski) kā Latkovskis arī rada problēmas mums visiem. Nožņaugt šo idiotu par maz!» – skaistā un bagātā krievu valodā kāds anonīms interneta mēslu metējs vērtē Ilmāra Latkovska interviju laikrakstā Neatkarīgā.

Kontrabanda – tas ir slikti. Aksiomas neviens negrasās pārspēlēt. No priekšauta apakšas tirgotas nožēlojamas cigarešu paciņas, kas pārvestas pāri robežai, vai pa lēto uzsistas pārdesmit tonnas nedeklarētas gaļas – salīdzinot šīs darbības, valsts apzagšanas fakts nemainās.

Tikai paši revolucionāri vairs atceras savas 1991. gada janvāra barikādes. Atmiņu tēja sen atdzisusi, ugunskuri pacēlušies debesīs, šņabja malka dzēlīgais stiprums sarūsējis, leduspuķēs dzimusī mīlestība pārkausēta ikdienā, tikai nāve kā robeža starp esību un aizmirstību griezīgi griež ar sašautā un mirstošā Andra Slapiņa čukstiem: «Filmējiet mani, filmējiet...»

60% valsts iedzīvotāju, sagaidot jauno gadu, grasījās tuvāko radu un draugu lokā vakariņot un savā komunikācijā iesaistīt arī vismīļāko ģimenes locekli – televizoru. Tā vismaz klāstīja aptaujas.

Kāds prātnieks savulaik atzīmēja, ka sarunai ar vēlētāju jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai. Proti, ir vēlams, ka tā nebeidzas nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām un ka viedās domas un gaišās nākotnes vīzijas, ko pauž laimīgi ievēlētie deputāti, ir skaidras, vienkāršas un pārskatāmas.

Premjers Dombrovskis esot saņēmis «signālus» par Aigaru Lūsi, kas vēl decembra sākumā bija ticamākais kandidāts uz Krājbankas (KB) administratora amatu. Premjeram par to esot bijušas «zināmas bažas», un tās pastiprinājušās pēc tiesībsargājošo iestāžu atzinuma, kas esot «klasificēts».

«Tēvs nokrita pēc pusotras stundas stāvēšanas rindā pie Krājbankas bankomāta,» skumjo un netaisnīgo notikumu atcerēdamās, stāsta Hanna.

«Mūs uzskatīja par lopiem», tāpēc mēs sadosim «ienaidniekiem», jo tagad esam kā «vienota dūre», un, kamēr «rusofobi šļāc indi» pār «mūsu brīvību», mēs stāsimies «brālis aiz brāļa, dēls aiz tēva», lai beidzot «krievu valoda kļūtu par valsts valodu».

«...Un gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai Dievs, svētī Latviju!, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja tautu,» atcerēdamās 1988. gada 18. novembra sirds saitēm stiegroto dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.

Viendien satiku kaimiņieni Svetlanu. «Klausies, Elita, ko viņš iedomājas?! Cilvēki jau bija nomierinājušies, bērni pienācīgi sāka mācīties latviešu valodu, bet kas tagad notiks? Latviešus un krievus ar pierēm sagrūst kopā, lai mēs visi kārtīgi sakautos?! Mūsu ģimenē neviens neatbalsta šo stulbumu,» temperamentīgā krieviete bez pieklājīgiem ievadvārdiem noliek pie vietas Vladimira Lindermana iniciēto parastu vākšanu par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Haralds Burkovskis pirms nedēļas bija nepārprotami ironisks, kaut gan mēģināja saglabāt neitralitāti, komentējot pētījumu kompānijas GfK veikto aptauju par latgaliešu valodas lietošanas iespējām Saeimā.

«Zināt, kāpēc Zatlers gandrīz katru dienu izgāžas ar saviem tekstiem? Tāpēc, ka viņam vairs nav padomnieku,» vērtējot jaunizceptā politiķa Valda Zatlera publisko izteicienu pērļojumus, prātīgi teic kāds politikas vērotājs.

Ja valdības jaunā deklarācija tiktu pašaizliedzīgi pildīta, Latvija sāktu dzīvot materiālā pārticībā, biedriskā draudzībā un tālredzīgā gudrībā jau tuvāko trīs gadu laikā. Ja visu nozaru un virzienu valstiskie vadītāji pildītu deklarāciju, ko nule viņi, pie varas nonākuši, parakstīja, laime iestātos neatgriezeniski un Latvijas pateicīgie iedzīvotāji šo valdību uz rokām ienestu nākamajā valdīšanas posmā, proti, pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.

«Visu nakti negulēju, domādams par valsti,» pirms gadiem divdesmit reiz teica kāds kolēģis žurnālists, kas likteņa labpatikšanas dēļ bija kļuvis par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu – tās pašas institūcijas deputātu, kas 1991. gada 21. augustā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Viņš savā izteicienā, protams, bija pašironisks, taču, asa prāta sargāts, viņš nekad nepārkāpa politiskās gaumes robežas un izturējās pret valsts tā laika augstāko likumdevēju ar cieņu un atbildību. Pieņemu, ka tādas pašas attiecības viņam bija ar saviem vēlētājiem.

«ZRP lēmums veidot valdību ar VL!TB/LNNK mazinās aizdomas par Maskavas ietekmi ZRP,» nacionāļu aktīvists un tvitera tricinātājs Jānis Iesalnieks pirmdien internetā apgaismoja savus lasītājus.

«Mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu,» radio cieti noskaldīja ZRP priekšsēdis Valdis Zatlers, skaidrodams žurnālistiem savas partijas valdes naksnīgo izšķiršanos par labu Saskaņas centram (SC), pametot aiz borta Nacionālo apvienību (NA).

«Pamatjautājums ir par varu, un tas ir tālu prom no ētiskas dabas prātojumiem. Arī pasakas par vērtībām šādos brīžos nav aktuālas,» komentējot politisko jezgu, teica sociologs Aigars Freimanis.