Ceturtdien lielākā daļa Saeimas deputātu, norādot uz konservatīvo partijas deputāta Aivara Geidāna aizdomīgo balsojumu juridiskās komisijas sēdē, atteicās piedalīties tādā Saeimas sēdē, kurā deputātu mazākums šo faktu demonstratīvi ignorē, lai gan par to KNAB uzsācis pārbaudi.
Pēc mēnesi ilgas skaņošanas ES sestā sankciju pakotne beidzot pieņemta. Pareizāk jau būtu rakstīt “pēc mēnesi ilgas muļļāšanās”, bet pieturēsimies pie principa – labāk vēlāk nekā nekad.
Maija pēdējā dienā ASV prezidents Džo Baidens izdevuma “The New York Times” viesu slejā publicējis programmatisku rakstu par ASV pozīciju Krievijas – Ukrainas karā. Raksta nosaukums jau daudz ko pasaka: “Ko Amerika darīs un ko nedarīs Ukrainā”.
Sākšu tomēr ar citu ziņu, kas gan cieši sasaucas ar virsrakstā minēto. Pazīstamā “Vienotības” politiķe Lolita Čigāne ievietojusi sociālajos tīklos bildes ar Maskavas nama attēliem Rīgā, Alfrēda Kalniņa ielā, ar parakstu: “Maskavas nams Rīgā turpina darboties? Kā tas iespējams?!?”
Valkas mērs Vents Armands Krauklis intervijā laikrakstam “Diena” izsaka cerību, ka šogad, vēlēšanu gadā, valdošā koalīcija negribēs veikt politisko pašnāvību, tāpēc cilvēki (intervijā – pašvaldības) varot gaidīt no tās kādu nopietnāku atbalstu.
Ceturtdien Saeimu uzrunāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš uzsvēra, ka “mums pilnībā jāatjauno cieņa pret pamatvērtībām mūsu kontinentā. Mums nepieciešams stingri un visos līmeņos cīnīties par principiem, par katras valsts un tautas nozīmi, jo katrai tautai ir nozīme”.
Kādreizējā diplomātijas pirmā lieluma superzvaigzne, 98 gadus vecais (tieši šodien viņam paliek 99 gadi) Henrijs Kisindžers uzstājās Davosas ekonomikas forumā ar savu Ukrainas kara risinājuma piedāvājumu.
Pasaulē lielu rezonansi izraisīja Jeila universitātes profesora Timotija Sneidera raksts “Mums tas ir jāpasaka. Krievija ir fašistiska” ietekmīgajā “The New York Times”.
“Progresīvie” vakar atrādīja vēlētājiem ne tikai savu premjera amata kandidātu, bet arī visu ministru “sarakstu”. Pirmie. Tādējādi apliecinot, ka seko partijas nosaukumā ietvertajai novitātes sastāvdaļai.
Pasaule nav gatava “jaunajam risku laikmetam”, teikts vakar publicētajā Stokholmas starptautiskā miera izpētes institūta (Stockholm International Peace Research Institute (SIPRI)) ikgadējā ziņojumā “Miera ekoloģija” par miera apdraudējuma līmeni pasaulē.
Šonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vēl vienu līmeni zemāk. Nacionālā apvienība aicināja premjeru padzīt amatam nepiemērotu ministri, pret ko premjers, Saeimas spīkera vārdiem runājot, neiebilda, taču pie viena padzina arī citu ministru, pret kuru nevienam pretenziju nebija.
Viena no derdzīgākajām Krievijas propagandistēm Olga Skabejeva (viņa, šķiet, apzināti atdarina ļauno esesiešu tēlu no padomju laiku kinofilmām) savā raidījumā uz prokremliskā militārā apskatnieka Mihaila Hodorjonoka repliku, ka esam palikuši vieni pret visu pasauli, tēlotā izbrīnā atbildēja: bet Ķīna? Indija? Tie neskaitās?
Latvijas politiskajā vidē gluži kā aksioma tiek atkārtota frāze, ka vēlētājiem it kā nepatīkot “valdību gāzēji”. Tāpēc jebkuram politiskam spēkam, ja vien tas plāno sekmīgi piedalīties nākamajās vēlēšanās, esot par katru cenu jāizvairās no šī bēdīgā titula iegūšanas. Vai tā patiešām ir, un no kurienes šai “aksiomai” aug kājas?
Vakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam spiedienam, ir nolēmis mani neatbalstīt. Šī būs mana pēdējā darba diena iekšlietu ministres amatā.”
Somijas prezidents Saulis Nīniste un premjerministre Sanna Marina izplatījuši oficiālu paziņojumu par nekavējošu iestāšanos NATO. Plānots, ka Somijas parlaments apstiprinās šo lūgumu svētdien un attiecīgs dokuments tiks iesniegts NATO. Gaidāms, ka arī Zviedrija šajās dienās sekos šim piemēram.
Pasaule labprāt atkārto Vācijas bijušās kancleres Angelas Merkeles reiz teikto, ka Kremļa saimnieks Putins esot zaudējis saikni ar apkārtni un dzīvojot paralēlā realitātē. Visas pazīmes liecina, ka tā arī ir, taču izskatās, ka paralēlā realitātē dzīvo ne tikai viņš. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Jaunais politiskais piedāvājums: Tavars – Smiltēns – Sesks – Šmits un virs viņiem visiem, lai piedod vārdos nenosauktie, – jaunais nācijas tēvs Uldis Pīlēns, izskatās pietiekami iespaidīgi. Vismaz pagaidām šis uznāciens ir 14. Saeimas vēlēšanu lielākā intriga.
9. un 10. maija notikumi pie okupācijas pieminekļa atklāja to, ko daudzi nojauta, bet kam līdz pat pēdējam negribēja ticēt. Latvijā dzīvo visai apjomīga 5. kolonna, savukārt valsts vara varbūt spēj būt stingra un apņēmīga mierīgos apstākļos, bet ir pilnīgi apjukusi un bezpalīdzīga krīzes situācijā.
Viens no 9. maija “svinību” sausā atlikuma iznākumiem ir “Attīstībai/Par!” vārdu nesošā politiskā spēka patiesā nosaukuma izkristalizēšanās. Starp apzīmējumiem – gļēvuļu vai liekuļu partija – pārliecinoši uzvarējis pirmais.
Vakar Rīgā bija vērojama kārtējā Latvijas valsts pazemošana – rašisti ar Mamikinu priekšgalā demonstrēja, kurš šeit noteicējs. Latvijas valsts vara, dažādu kaprānu iedvesmota, darīja visu, lai tikai nesabojātu svētku sajūtu daudzajiem 9. maija “svinētājiem”.
Latvijā ir divi politiskie spēki, kuri savu liekulību, divkosību un neizlēmību ne tikai neslēpj, bet pat afišē. Uzdodot to par centrismu, pragmatismu, prātīgumu un kā tik vēl ne. Tie ir – “Vienotība” un “Attīstībai/Par!”.