Elita Veidemane / Autori

Visādām replikām varētu arī nepievērst uzmanību. Bet šajā gadījumā man pat gribējās piedalīties derībās: vai Tautas partija un tās redzamie aktīvisti, kam spodrināt reitingu, oi, kā vajadzētu, iestāsies par savu partijas biedru Raimondu Paulu vai arī paies garām, uzskatot, ka Pauls ir vajadzīgs tikai tad, kad sākas Saeimas vēlēšanu maratons.

"Kam pieder šis datortomogrāfs? To jau visi zina! Un vispār – kāda ir tēma, par kuru rakstīsiet?" laipni, tomēr ar tik tikko pamanāmu aizkaitinājumu jautā Evija Mirzojana, SIA Vizuālā diagnostika izpilddirektore.

Kad pirms neilga laiciņa spēru vai zemes gaisā, dusmodamās, ka Latvijā skatāmais televīzijas kanāls TV5 raida tikai krieviski, slaidi spļaudams virsū Latvijas Republikas likumiem, vēl nesaistīju šo valodas izvēli ar konkrētu, mērķtiecīgu politiku. Vientiesīgi domāju, ka tā ir tikai tāda ierasta lielkrievnieciska bezkaunība bez tālejošām sekām.

"Maksimovs? Kupčikas ēna, nekas vairāk. Viņš ne ar ko neizcēlās," par savu nu jau bijušo partijas biedru Vladimiru Maksimovu teic Saskaņas centra (SC) valdes loceklis un SC ietilpstošās partijas Jaunais centrs (JC) priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs.

"Skolotāj!" kāds iesaucas man aiz muguras. Jau 28 gadi pagājuši, kopš uz mani šī uzruna neattiecas. Taču skolotāja gēns, šķiet, nemirst un nepārveidojas – tomēr atskatos uz saucēju.

"Cilvēki ir apmulsuši un noskaitušies. Viņi vairs netic savai valstij," vērtējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Nevar apgalvot, ka šie rezultāti kādam būtu izsaukuši šoku – tādus ciparus jau varēja gaidīt, ņemot vērā vēlētāju pragmatisko un emocionālo temperatūru. Vai šī temperatūra pacelsies līdz kritiskajai vārīšanās atzīmei vai arī noslīdēs līdz sasalumam, varēsim vērot līdz pat nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.

Pie automašīnu antenām piesietās brūnmelnās lupatiņas, kas pārvērtušās nenosakāmas krāsas driskās un kuras to īpašnieki lepni dēvē par Georgija lentēm, itin nejauši kļuvušas par tādu kā priekšvēlēšanu ierocīti – mazu, toties iedarbīgu.

Kauns par nodevēju, labi, ka viņš dabūja pa ļockām, lien bez ziepēm, pelnīti neiekļuva finālā, nožēlojams jampampiņš, kratās kā aptracis, krievu pielīdējs, no sirds priecājos, ka viņš izgāzās kā veca sēta, mēs ar draudzenēm no priekiem pat šampi iedzērām – tādi un līdzīgi komentāri ir ikvienā interneta portālā, kas publicējis ziņu par Intara Busuļa uzstāšanos Eirovīzijas pusfinālā.

Ja pašvaldību vēlēšanas būtu, piemēram, decembrī, diez vai atrastos tik pateicīgs datums, lai to piemērotu savai reklāmas kampaņai, bet 9.maijs – diena, lai atgādinātu par 1940. un 1944.gada padomju okupāciju – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vienkārši fascinē Krievijas pusmelu, puspatiesību bārstīšana pa pasauli. Šoreiz šai „pavasara sējai” pievienojušies krievu plašsaziņas līdzekļi.

Nesen Krievijas portālos parādījās ziņas, ka krievu nacisti gatavojas 5.maijā sarīkot Viskrievijas grautiņu, lai pieminētu mīklainos apstākļos bojā gājušo organizācijas „Russkaja voļa” līderi Maksimu Baziļevu.

Tieši pirms 20 gadiem – 1989.gada 9.aprīlī – Tbilisi notika traģēdija: padomju karaspēka vienības ar sapieru lāpstiņām un citiem ieročiem nogalināja 20 mierīgās demonstrācijas dalībniekus.

Krievijas impēriskās propagandas gēbelsi kārtējo reizi radījuši kino šedevru, kam ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā jāuzkarsē atbilstošais entuziasms. Laika vairs nav daudz, tuvojas kārtējie uzvaras svētki, bet tiem jānotiek pacilātā gaisotnē, sevišķi uzsverot atbrīvotāju lomu padomju Latvijas plauksmē un augsmē, jo bez PSRS visas trīs Baltijas valstis, kā zināms, spētu vien noiet pa burbuli, turklāt vairākas reizes, sākot jau ar 1940. gadu.

Kārtējo reizi būtu iemesls gardi pasmieties, ja vien to visu, ko redzu TV ekrānā, varētu vērot no kādas tālas, labklājīgas zemes, ko tā sasodītā krīze nezin kādēļ apgājusi ar līkumu.

Ļoti gaidīju Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmlenti "Rīgas sargi".

16.marts ir kā lakmusa papīriņš, kas cilvēku parāda viņa īstajās krāsās – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.

Šim artiklam varētu likt virsrakstu "Kad kaislības norimušas". Tā jau ir — "Cīņas klubs" vairs nevicina kaujas cirvjus, Latvijas mūzikas ierakstu mazā dīķīša lielās Gada balvas jau pasniegtas, vietējā Eirovīzija aizlēkšojusi, ko tad vēl?

Televīzijas ekrāns ir fascinējošs ar to, ka tas nespēj noslēpt tajā redzamo cilvēku slepenos nodomus, melus un netīrību vai — tieši otrādi — atklātību un patiesu pārdzīvojumu.

Tā kā bedrē krītam straujāk nekā spējam saskatīt bedres dibenu, mums vajag kvalitatīvāku izpletni, bet tas prasa lielākus naudas ieguldījumus, līdz ar to nākšoties vai nu nogriezt izdevumus, vai būšot jāpaceļ kāds nodoklis. Piemēram, akcīzes degvielai.

"Eu, bļa, mums taču parīt ieskaite, a par ko tur ir, tu nezini?" pētīdams alus pudeļu cenas, jauns gurķis jautā citam gurķim. Uzrunātais atrūc kaut ko līdzīgu vārdam "nezinu", un abi divi komunikācijai vairs neizmanto valodu, bet gan tikai žestus – viens parāda pudeli, otrs pamet ar roku.

Ilgi domāju: kas TV šovu "Cīņas klubs" padara par visai garlaicīgu padarīšanu?

Kad vēl un vēlreiz noskatījos videomateriālu par grautiņu pie Saeimas ēkas, manī radās vēlēšanās uzrunāt to meiteni, kas, stāvēdama pirmajās kliedzēju un bruģakmens metēju rindās, priecīgi uzgavilēja ik reizi, kad Saeimas namam dzinkstēdama izbira kārtējā loga rūts.