Elita Veidemane / Autori

Lielos otas triepienos vērtējot, kopš 2002. gada nekas būtiski nav mainījies: nākamā gada budžetu pašpārliecināti mālē toreizējais premjers, tagadējais ārkārtīgi veiksmīgais finansists Einars Repše, kurš valdības vadītāja karjeru pirms septiņiem gadiem sāka ar īsti kulturālām izpausmēm, – atstājis tautas vēsturiskajā atmiņā saukli "ko nesaprotam, to svītrojam", viņš deva izsvērtu vērtējumu vienai no kultūras nozarēm – kino.

"Aizver muti!" zibeņus mezdams, Saeimas kreisajam flangam uzkliedza zaļzemnieku deputāts Ingmārs Līdaka. Varēja tikai nojaust, kādas elles dusmas viņā vārījās, pirms tam dzirdot deputāta Nikolaja Kabanova repliku par to, ka 11. un 18. novembri "ar laiku izņemsim".

Kad tīmeklī ieraudzīju sirsnīgo ziņu par Krievijas premjerministra Vladimira Putina dāvanu pašam sev dzimšanas dienā – tikšanos ar krievu inteliģenci, tostarp rakstniekiem, nodomāju, ka patiesībā viņam vajadzēja tikties ar žurnālistiem, sevišķi tiem, kuri 7. oktobrī pieminēja savas kolēģes Annas Poļitkovskas noslepkavošanas dienu. Viņu Maskavā, pašas mājā, nogalināja Vladimira Putina 54. dzimšanas dienā – 2006. gada 7. oktobrī.

"Nilam Ušakovam ir jābūt visas Rīgas iedzīvotāju, nevis okupantu saujiņas mēram!" sarunas beigās piebilda kāda sieviete, kura bija viena no daudzajiem, kas zvanīja uz redakciju, lai izteiktu sašutumu par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova došanos uz t.s. uzvaras pieminekli, lai noliktu tur ziedus, pieminot 45. gadskārtu, kopš Rīga "atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem". Lūk, saruna par šo tēmu ar mēra kungu.

Nekur neatradu statistiku par to, cik staļļumeitas un kambarsulaiņi, kas Latvijas vizītēs tecēja līdzi saviem apkalpojamajiem amatnesējiem, dabūjuši Triju Zvaigžņu ordeni atjaunotās Latvijas Republikas laikā.

Izrādās, Saeimas komisiju sēdes palaikam ir varen interesantas. Piemēram, otrdien notikušajā Mandātu un iesniegumu komisijas sēdē deputāti plucināja savu kolēģi – tēvzemieti Juri Dobeli, kurš no Saeimas tribīnes bija atļāvies izmest divas asas frāzes – "Okupant, turi muti ciet!" un "Nāvi okupantiem!", un tās tik ļoti aizskārušas Saskaņas centra deputātu Aleksandru Golubovu, ka viņš uzrakstījis iesniegumu minētajai komisijai.

Par saviem plāniem un par to, kā veicas ar solītā pildīšanu, stāsta Rīgas vicemērs un LPP/LC priekšsēdētājs Ainārs Šlesers

"Oktobris jau ir tāds skolotāju mēnesis, mani bijušie skolēni arī zvana un apsveic, bet prāts nemaz nenesas uz svinēšanu," privātā sarunā nopūšas kāda skolotāja, kurai gan ir laimējies saglabāt savu darba vietu – pretēji daudziem citiem kolēģiem, kas nu zīlē, uz kurieni braukt: uz Īriju, uz laukiem pie radiniekiem vai uz vietējo darba biržu.

"Ja vien tauta to vēlēsies," atbildēja Nils Ušakovs uz jautājumu par to, vai Rīgā pārdēvēs Džohara Dudajeva gatvi. Jautājums tika uzdots Maskavā – septembra sākumā, kad risinājās Rīgas mēra vizīte Krievijas galvaspilsētā.

"Kurš jūs uzpircis?" – tāds bija teksts uz viena no plakātiem, ko turēja piketētāji pie Jūrmalas domes, kur kārtējo reizi tika lemts par vairāku pilsētas mācību iestāžu likvidāciju, atvainojiet, optimizāciju.

Neatceros, ka Latvija būtu pieredzējusi tādu "demokrātijas aizstāvju" uzbrukumu, kas vērsts pret vienu teātra izrādi, proti, pret Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālo drāmu Vadonis, kas kopš 17.septembra redzama uz Nacionālā teātra skatuves.

"Kopš Saskaņas centrs uzvarējis pašvaldības vēlēšanās, mūsu Ābrams Kleckins manāmi izslējies, un krievu valoda elektroniskajos medijos tagad ir īpašā aizsardzības zonā," kāda Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) pietuvināta persona ironiski raksturoja situāciju saistībā ar Elektronisko mediju likumprojektu (EML), ko NRTP šonedēļ nodos izskatīšanai Saeimā.

Auces pilī tolaik notika lieli un krāšņi koncerti, un Rīgas mākslinieki pēc tiem nereti nāca ciemoties pie Zanes Dombrovskas tēva – arī muzikanta.

Kad pavisam klusi uz Saeimas balsošanu aizplūda Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ar kuru ieviešanu iedibināsies latviešiem sveša reliģiska tradīcija – mājlopu cietsirdīga kaušana, pirmajā mirklī iedarbojās tikai sajūtu līmenis: tas nevar būt!

Tāds pavisam vienkāršs, atsvešināts teikums parādījās kādā interneta lappusē, kas vēstīja par aizbraucošajiem latviešiem: "Mēs aizlidojam otrdien." Un viss.

...Tajā Rīgas placītī, kur savulaik atradās boļševiku vadoņa Ļeņina piemineklis, bija sapulcējušies apmēram četrpadsmit ļautiņi, kas senilās balsīs izsauca dažādus tekstus par to, ka "Ļeņins ir mūžam dzīvs".

Gluži nesen žurnālistu un citu notikumiem līdzi sekojošu personu interesi izraisīja ekonomikas zinātņu doktora, asociētā profesora Daiņa Zelmeņa izteiciens kādā priekšlasījumā: "Tāpat jau nebija vienkārši izlabot [Latvijas] ekonomikā pieļautās kļūdas, taču pēc šī [Starptautiskā valūtas fonda] aizņēmuma ņemšanas tas ir kļuvis praktiski neiespējami. Ja nu vienīgi Latvijai izdotos panākt šī aizdevuma atdošanas termiņu ievērojamu pagarināšanu vai vispār tā norakstīšanu."

Ojārā Rubenī ir kaut kas no utopista: viņš vēlas, lai mūsu valsts iedzīvotāji – to ir mazliet vairāk nekā divi miljoni – cits citu vairāk uztvertu kā vienas ģimenes locekļus.

Vakar viņi raudāja tāpat kā skolotāji. Protams, ne visi un ne vienmēr atklāti: ārsti un medmāsas taču ir pieredzējuši tik daudz dramatisku un pat traģisku situāciju, kad asarām nav vietas –, jāpalīdz cietējiem, nav laika jūtināties!

Somijas pilsētas Toholampi ģimnāzijas skolotāji savākuši naudiņu un atsūtījuši to uz Jūrmalas Pumpuru vidusskolu – draudzīgai palīdzībai, tā sacīt, lai izglītības druvas arāji nenomirtu badā.

"Tas ir kauns – būt par Jūrmalas domes deputātu, tas jau kļuvis par lamuvārdu!" jūrmalnieku pilnajā domes zālē atskanēja neviltota sašutuma pilns sauciens, kuru domnieku virzienā raidīja kādas skolas pedagoģe. Troksnis tā saucamajā domes sēdē bija neaprakstāms. Cilvēki smējās, aplaudēja, svilpa. Gar sēžu zāles logu lēnām defilēja pašvaldības policijas auto. "Re, re, pēc mums atbraukuši," ieteicās kāds zālē sēdošais.

"Visefektīvāk, protams, būtu izdarīt tā: salādēt visus Jūrmalas pensionārus vienā garā vilciena sastāvā, aizsūtīt uz 56. kilometru un atstāt viņus tur, lai netraucē lielos kungus. Atcerieties, ceļā uz Tukumu bija tāda pietura, kuras gan vairs nav," rūgti nosaka Oskars Eisaks, faktiski nu jau bijušais Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Jūrmalas nodaļas direktors. Kāpēc uz Tukuma pusi?