Elita Veidemane / Autori

„Vērtējot šos gadījumus kopējā likumpārkāpumu kontekstā, viennozīmīgi var apgalvot, ka konstatētie nodarījumi nav masveidīgi,” pēc iekšlietu ministres stratēģiskās padomnieces Lindas Curikas nedēļu ilgas stīvēšanās – atbildēt pēc būtības vai neatbildēt – saņēmu izvērstu skaidrojumu par ministres Marijas Golubevas (A/Par) pašaizliedzīgo darbu, novēršot naida noziegumus.

Pilnīgs haoss Alūksnes novadā. Runa ir par izglītības sistēmas sagraušanu. Nav saskatāma nekāda loģika šai darbībai, un to nerisina arī Izglītības un zinātnes ministrija, kas līdz šim nav sniegusi jelkādu skaidrojumu tam, kas notiek Alūksnes novadā.

Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārī. Šā gada Neatkarības diena brīdina par briesmām, kādas neesam pazinuši pēdējo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerības.

„Tas nebūs tik vienkārši – veidot vienu vadošo sporta organizāciju, apvienojot vairākas. Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) ir ideoloģiski spēcīga un neatkarīga organizācija, kuru veido biedri – olimpiskās federācijas. Starptautiskā olimpiskā komiteja rūpīgi seko līdzi jebkurām izmaiņām LOK statūtos,” teic Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers, raksturodams viļņošanos Latvijas sporta administrēšanas okeānā. Par to mūsu saruna.

"It won't be that easy - to create one leading sports organization by merging several. The Latvian Olympic Committee (LOC) is an ideologically strong and independent organization made up of member Olympic federations. The International Olympic Committee closely follows any changes to the LOC statutes," said Latvian Olympic Committee President Žoržs Tikmers, describing the ripples in the ocean of Latvia's sports administration. Here's our conversation.

„Beidzot mums, latviešiem, ir tauta, ko mīlēt no visas sirds, nepietēloti, raudāt ar raudošajiem, priecāties ar priecīgajiem,” raksta dzejnieks Jānis Rokpelnis. Piekrītu, un šīs izjūtas manī ir joprojām. Un būs. Ukrainas vārds nu ir kā cilvēcības tests ikvienam. Tas parāda, cik dziļa (vai sekla) ir mūsu izpratne par labo un ļauno.

„Kāpēc mums savos auto jālej iekšā degviela ar biopiedevu – rapšu eļļu? Biodegviela ir dārgāka par parasto dīzeli, tā paātrināti kauj dzinēju, turklāt tā ir nepraktiska: uz 100 kilometriem ir vajadzīgs lielāks degvielas daudzums, starpība aptuveni divi litri, un tas ir daudz. Nevajag mums audzēt rapsi, tas derīgs tikai tiem, kuriem patīk tajā fotografēties, kad tas zied,” raksta kāds autovadītājs. Viņam piekrīt daudzi. Ko par to saka atbilstīgās ministrijas?

„Diemžēl Latvijā tik izslavētā „mākslinieciskās izteiksmes brīvība” izgājusi tālu ārpus vispārpieņemtajām ētikas un morāles normām,” kārtējo reizi jaucot pirkstu ar gurķi, savu aprobežotību un liekulību demonstrē rakstvedis, kas pārstāv fašistiskās Krievijas vēstniecību Rīgā un savas gudrības pauž vēstniecības „Telegram” un „Twitter” kontos. Kopš kura laika protesta akcija ir tas pats, kas mākslinieciskās izteiksmes brīvība? It sevišķi šāda akcija?

"At last we Latvians have a nation to love with all our hearts, to weep with those weeping, to rejoice with those rejoicing," writes poet Jānis Rokpelnis. I agree, and these feelings are still with me. And will continue to be. The name of Ukraine is now a test of humanity for everyone. It shows how deep (or shallow) our understanding of good and evil is.

Jā, tuvojas Saeimas vēlēšanas! Šo tuvošanos var sajust galvenokārt no politikāņu aktivitātēm, kas nereti kļūst smieklīgas. Iespējams, nevis kļūst, bet vienmēr tādas ir bijušas. Šoreiz visvairāk sajūsmināja Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija).

„Mani uzrunā cilvēku žēlsirdība. To viņi, paldies Dievam, vēl nav pazaudējuši. Cilvēki visapkārt – latvieši, lietuvieši, poļi, pārējie, - iesaistās, palīdz, jūt līdzi ukraiņiem. Kamēr cilvēkos ir žēlsirdība, eksistē arī cerība,” teic Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš. Ar viņu saruna par Lieldienu vēsti, par Ukrainu, par mums.

„Es uzskatu, ka tam atbalstam, ko mēs sniedzam mediju pasaulei – vai nu atbalsts komercmedijam vai sabiedriskam medijam – tam ir jākalpo Latvijas iedzīvotājiem,” runājot par nepieciešamību pēc jauna televīzijas kanāla krievu valodā, TV24 raidījumā visai mīklainu viedokli izteica Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda („Attīstībai/Par”). Izrādās, kaut kādi „mēs” sniedz atbalstu mediju pasaulei, līdz ar to tiem jākalpo „Latvijas iedzīvotājiem”, kuri, spriežot pēc deputātes teiktā, visi ir krievi.

„Tas bija 2020. gada 9. maijā. „Kūriņā” ienāca kāda kompānija. Pamanīju, ka vienam no vīriešiem piesprausta Georga lente. Pienācu pie viņa un pateicu, ka mēs neapkalposim, ja viņš nenoņems šo lenti. Tad pienāca pārējie, noskaidroja situāciju un vienkārši aizgāja prom. Vairs nekādas vārdu apmaiņas nebija,” atceras Arnis Ābelītis, kroga „Kūriņš” īpašnieks.

Jūrmalā atkal siro zagļi – melnīgsnēji vīreļi , kuri šoreiz uzdodas par „ukraiņiem” un meklē „darbu”. Tagad tas ir aktuāls temats – Ukrainas bēgļi, tad jau kāds vientiesis jūrmalnieks uzķersies un aicinās čaklīti pastrādāt. Taču muļķu vairs nav: „ukraiņus” padzen jau no īpašuma vārtiem.

Lielas mokas un gari gadi bija vajadzīgi, lai Saeima saņemtos un spertu vismaz kaut kādus soļus okupācijas pieminekļa nolieguma virzienā. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, aizliedzot rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa.

“Ministram ir jābūt aktīvai personai, kas virza uz rezultātu, nevis tikai uz procesu, no kura nevar izvairīties,” tviterlentē izteicās kāds politikas vērotājs, un man nācās piekrist šai domai. Runa bija par iekšlietu ministri Mariju Golubevu (“Attīstībai/Par”).

“Mamma cieta krievu raķešuzbrukumā. Viņa nomira ātri. Es viņu apbedīju blakus bērnudārzam. Pasakiet brālim, lai viņš zina.” Iespējams, es necitēju precīzi. Doma bija līdz tādai pakāpei pilna ar izmisumu un bezcerību, ka pārstāja būt... emocionāla. Tā bija akmeņaini mierīga. Ar zīmuli uz saņurcītas līniju lapiņas uzrakstīta, gluži kā pēdējā doma šajā dzīvē. Dzīvē, kuru iznīcināja krievu okupanti.

„Jautājumu un atbilžu vakars” kārtējo reizi pierādīja, ka ir jāmācās gana ilgi, lai ielauzītos birokrātiskajā „sabiedrisko attiecību” valodā, kas, manuprāt, ir augstākais svešvalodu prasmes līmenis. Šoreiz iepriecināja Rīgas pašvaldības policija (RPP) ar savām operatīvajām atbildēm uz maniem jautājumiem.

“Pie mums gandrīz katru dienu kaut kas notiek,” stāsta Laima Linuža, laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore. Vakar atnāca kāds vīrietis un piedraudēja, ka nodedzinās redakciju. Par to ziņots policijai. “Tiklīdz pateicām, ka esam pret Krievijas agresiju Ukrainā, uzbrukumi sākās arī pret mums,” turpina galvenā redaktore. Šodien – saruna ar Laimu Linužu.

"Something happens here almost every day," says Laima Linuža, editor-in-chief of the newspaper "Ludzas Zeme". Yesterday a man came and threatened to burn down the editorial office. The police have been informed. "As soon as we said that we were against Russian aggression in Ukraine, the attacks started against us," continues the editor-in-chief. Today, a conversation with Laima Linuža.

"In the morning I said I was ready to join the Legion. We all said so, and the commander agreed to take us in. We were getting ready for the first day, but then..." - Viktors Birze (National Union "Justice", Nacionālā savienība „Taisnīgums"), who is a volunteer assistant of the Azov regiment, will tell you what happened then.

„Man vajadzēja attaisnot to, ka esmu savu vecāku dēls, man nebija kur likties,” smaida Aivars Broks, Terēzes un Staņislava Broku dēls. Abi lieliskie un slavenie kordiriģenti, kuri pacēla Latgales koru mākslu nebijušos augstumos, nu ir debesu valstībā. Viņu dēls – Aivars Broks, Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors – ne tikai diriģē un muzicē, bet arī paceļ pie skolas Ukrainas karogu, par ko viņu aprej „vatņiku” bars.