Elita Veidemane / Autori

«Tāda augsti intelektuāla potenciāla, konkurējoša, opozicionāra nav. Tāpēc kolektīvā intelekta masa ir ļoti maza. Tāpēc tie daži desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem ir smadzenes, neko nevar izdarīt,» nesen kādā LNT raidījumā teica bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava. 1. septembrī, Zinību dienā, ir īstais laiks padomāt par viņa teikto. Kaut gan par to vajadzētu domāt katru mīļu mirkli, jo mazattīstīta intelekta atsevišķās uzvariņas bieži vien saplūst vienā lielā triumfa straumē, kas kārīgi apēd tos, kuriem, Pētera Kļavas vārdiem runājot, «ir smadzenes».

«Kad kaunu dalīja, tad jūs, Millera kungs, mājās acīmredzot nebijāt... Tas mēģinājums Saeimas deputātus iesaistīt absolūti skaidri civiltiesiska strīda risinājumā ar bābiskām metodēm – visu cieņu, tiešām. Ja jūs to enerģiju ieliksiet, lai atrastu risinājumu, tad viss būs, koncerti notiks, cilvēki apmeklēs... Lūdzu, jūs varat apstāties?!» nervozi iesaucās Saeimas deputāte Ilze Viņķele (Vienotība), kad Juris Millers, SIA Rīgas koncertzāle valdes loceklis, mēģināja kaut ko iebilst. Nervozitātei, protams, bija attaisnojums: «kaut kāds Millers» iztraucē godājamos deputātus no vasaras dīkā nomiedža – ne velti Viņķeles kundze teju pusotru stundu, kamēr notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, uzsvērti garlaikojās. Beigās viņa tomēr nolēma smalki izpausties, komisijas sēdi nodēvēdama par «bābisku metodi».

Intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu Didzi Šmitu: par šprotēm – krievu svētku galda sastāvdaļu, par ekonomisko izlūkošanu, par protestēšanas «nepieklājību».

Intervija ar literatūrzinātnieci, valodnieci, rakstnieci un Saeimas deputāti (NA) Janīnu Kursīti-Pakuli: par latviešu mājas un valsts stabilitāti, par latviešu valodas situāciju, par to, kas ir latvieši – pagāni vai kristieši.

«Osvoboģiķe proježuju časķ!»* megafonā skanošā sievietes balss uzstājīgi aicināja. «Tēvzemei un brīvībai! Tēvzemei un brīvībai!» atbildē skandēja simtiem cilvēku. «Dievs, svētī Latviju!» vēl pārliecinošāk uzsāka cilvēki. «Zabiraiķe, bistro, bistro!»** – latvisko skaņu un vārdu fonu kā indīgi sprakšķi skaldīja miliču un čekas ložņu pavēles, no pūļa raujot ārā aktīvākos saucējus pēc brīvības. «Rokas nost!» redzot, kas notiek, kliedza pūlis, taču miliči nesaprata nedz latviešu valodu, nedz cilvēcības valodu: protestētāji tika spundēti dzeltenajos Ikarus autobusos, kas bija sadzīti Brīvības pieminekļa pakājē.

Todien varēja sākties īstās šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. 1991. gada 19. augusts atnāca ar ziņu, ka Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Gorbačovu, varu sagrābuši sazvērnieki, sevi pasludinot par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Bija noticis militārs pučs.

Varētu jau citēt dažus izcēlumus no «grāmatām», kuras tirgo Rīgā, krieviskajā grāmatnīcā Polaris, taču tā būtu nevajadzīga reklāma. Latvijas Televīzija nesen iegriezās šajā tirgotavā un secināja, ka apmēram 20 grāmatas, kas iekļautas Ukrainas «melnajā sarakstā», ir nopērkamas veikalā Polaris.

Ja teikšu, ka valdība sīkmanīgi apzog kultūru, tā nebūs patiesība. Valdība rīkojas daudz agresīvāk: tā ir kā lielceļa laupītājs, kam nav svarīgs neviens morālais krampītis, kas varētu aizkavēt šādu laupītāja laušanos neaizsargātās durvīs. Tāpēc nav brīnums, kad pagājušonedēļ ar vieglu roku, teju visiem ministriem balsojot «par», Ministru kabineta sēdē valdība aizliedza četrām Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām paturēt valstij dividendēs izmaksājamo peļņas daļu – 90% no kapitālsabiedrības tīrās peļņas.

Slotaskāts nerunā latviski, slotaskātam tas piedodams – ne viņam smadzeņu, ne ambīciju, ne patriotisku jūtu pret Krieviju, ne viņam Krim naš un pat ne Staļin večno živoj.

Daugavas stadionam 2018. gadā būs jubileja – 60 gadu.

«Nacionāļiem pašiem vajadzētu saprast, ka ir vērts pierauties. Tā teikt, papildu punktus dabūjāt, pietiek,» intervijā laikrakstam Diena teic Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ivars Ījabs.

Intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par nodokļu politiku, bēgļu problēmu, valdības stabilitāti, partnerattiecībām, Jūrmalas rezidenci, malkas skaldīšanu un strītbolu.

Cik tomēr labi, ka ir tādi sociālie tīkli: ne tikai vienkāršais politikas vērotājs, pagalma vēstures eksperts vai koridora zinātnieks var izpausties savā objektivitātē, bet arī valdības locīklām ir dota iespēja diskutēt par valstij svarīgām lietām.

Stokholma, Zviedrijas galvaspilsēta, ir pārāk kosmopolītiska, lai izjustu zviedru būtību, kurā noteikti glabājas viņu priekšteču – vikingu – gars. Galvaspilsētas kosmopolītisms un imigrantu pārblīvētās priekšpilsētas padara vidi aukstu un bezpersonisku. Savukārt mazpilsētās daudz labāk var izjust zviedru sadzīvi, to, ar ko viņi elpo, kas viņiem patīk un kas ne tik ļoti. Sarkanbrūno koka mājiņu šarms iesilda daudz vairāk par vēsajām Skandināvijas vasarām, un klinšainajos mežos, šķiet, atbalsojas stāsti par troļļiem un vikingiem...

«Kāpēc mums būtu jāsvin cara armijā ietilpstošo latviešu strēlnieku bataljonu svētki?» – jautā kāds vēstures «entuziasts». Tomēr pēc pavirša skatījuma uz vēsturi nevajadzētu jautājumos ietvertus «secinājumus» padarīt par neapstrīdamām patiesībām. Viss ir daudz sarežģītāk. Tāpēc šodien, mirkli pirms latviešu strēlnieku simtgades, mums ir saruna ar Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Ilzi Krīgeri.

«Kāpēc mums būtu jāsvin cara armijā ietilpstošo latviešu strēlnieku bataljonu svētki?» – jautā kāds vēstures «entuziasts». Tomēr pēc pavirša skatījuma uz vēsturi nevajadzētu jautājumos ietvertus «secinājumus» padarīt par neapstrīdamām patiesībām. Viss ir daudz sarežģītāk. Tāpēc šodien, mirkli pirms latviešu strēlnieku simtgades, mums ir saruna ar Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Ilzi Krīgeri.

Raimonds Pauls aicina vērtēt pagājušos skolēnu dziesmu un deju svētkus nevis pēc tā, cik bērnu noģība, bet gan pēc tā, cik lieliski bija koncerti. Aicinājums izskanējis tuksnesī, jo šāda vērtēšana nav notikusi. Tas, kas paliek atmiņā no šī nozīmīgā notikuma, ir atceltais svētku dalībnieku gājiens, kas tomēr notika un kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, bērnu ģībšana un ar to saistītā ažiotāža. Valodas par svētkiem apklust, līdz ar to klusinās arī bažas par Mežaparka lielās estrādes fizisko stāvokli. Bet tām vajadzētu augt augumā un realizēties konkrētā darbībā, bez kuras kārtējie dziesmu svētki varētu arī nenotikt.

«Tagad var redzēt, cik daudzi cilvēki ienīst Prāta vētru,» drūmi liktenīgā tonī secināja kāda šīs popgrupas fane. Dramatiskais prātojums parādījās saviļņojošajā brīdī, kad visa latviešu tauta uzzināja: mīļotā muzikālā apvienība nule piedalījusies apšaubāmā pasākumā, kas notika Krievijā un popularizēja krievu armiju un tās neuzvaramo spēku. Sociālie tīkli burtiski uzvārījās sašutumā: jaukie, sirsnīgie, patriotiskie, latviskie zēni, kas uz skatuves savulaik mutējās ar tikpat neapšaubāmi latvisko prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, nu taisa vokalīzes krievu tanku paēnā!

Jautājums par pāriešanu uz mācībām latviešu valodā visās skolās nav Izglītības un zinātnes ministrijas darba kārtībā, un tuvākajā laikā nav plānots to aktualizēt. Tā gluži nesen pauda izglītības ministre Mārīte Seile, jo šādu darba uzdevumu viņa neesot saņēmusi valdības deklarācijā. Svēta patiesība: 2014. gada valdības deklarācijā nav punkta par krievu skolu pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu. Tāds punkts gan bija iepriekšējā deklarācijā. Pērn piemirsās? Nē, nebija atbalsta no pārējām partijām, atbildēja NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Taisnību sakot, tas ir brīnums, ka Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) jūlija sākumā ir pieņēmusi rezolūciju Par ģimenes aizsardzību, apliecinot, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, kurai ir tiesības būt aizsargātai no valsts un sabiedrības puses. ANO ar šo rezolūciju aicināja valstis realizēt uz ģimeni orientētu visaptverošu starpnozaru politiku, iekļaujot to valsts attīstības plānos un programmās. Zinot agresīvi uzbāzīgo, kompromisus nepieļaujošo nostāju, kuru visiem cenšas uztiept minoritāšu lobijs, šāda pretimnākšana tradicionālajām ģimenēm ir visai neparasta.

«Nav dienas, kad es nedomātu par savu dēlu,» teic Astrīda Streiča. Viņa ir atbraukusi uz Latviju, lai aizietu uz dēla kapu. Drīz jau būs aizritējuši pieci gadi, kopš jaunais un talantīgais kinorežisors, Astrīdas un Jāņa Streiča dēls Kristaps Streičs traģiski gāja bojā motodeltaplāna avārijā Daugavpils novadā. Tas notika 2010. gada 2. oktobrī.

«Ko viņi ir pīpējuši?» – sociālajos tīklos parādījās šāds lakonisks novērtējums, kas tika dots Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) restorāna jaunā nosaukuma ieviesējiem.