Ilze Zonne / Autori

Ga­ra­stā­vok­lis uz nul­les, ta­ču maz ti­cams, ka tū­līt nāks kāds prie­cīgs no­ti­kums, kas ļaus sa­spa­ro­ties, lai āt­ri un vieg­li pa­veik­tu die­niš­ķos dar­bus, jo dzī­vei, šķiet, pa­do­mā ti­kai ne­pa­tī­ka­mi pār­stei­gu­mi. Ta­ču pēt­nie­ki ap­rē­ķi­nā­ju­ši, ka dzī­ves ap­stāk­ļi ti­kai par des­mit pro­cen­tiem no­sa­ka to, cik mēs jū­ta­mies lai­mī­gi vai ne­lai­mī­gi. Ap­tu­ve­ni par 50 pro­cen­tiem lai­mī­gums ir ģe­nē­tis­ki ie­pro­gram­mēts, lī­dzī­gi kā no­teikts ki­lo­gra­mu skaits, uz ku­ru ķer­me­nis vi­su lai­ku tie­cas, bet pā­rē­jie 40 pro­cen­ti ir at­ka­rī­gi no pa­ša cil­vē­ka ap­zi­nā­tu pū­li­ņu re­zul­tā­ta.

Gluži bez ķiršiem šogad palikuši neesam. Var pasūroties, ka raža nav visai liela un dārzā tai kāri uzbrūk putni, bet tirgū ogas padārgas. Var apgalvot, ka vairāk pa prātam svešzemju saldie ķirši, bet vietējie šķiet pārāk skābi, tomēr vismaz saujiņu dienā tik un tā vajadzētu apēst, kamēr ir.

Rei­zēm gri­bas vi­sās pro­blē­mās vai­not fak­to­rus, ku­rus paš­iem grū­ti ie­tek­mēt, pie­mē­ram, pie­sār­ņo­to vi­di, bet pie­mir­stas vien­kār­šas lie­tas – ēša­na, dzer­ša­na un per­so­nis­kā hi­gi­ēna. Kā tās ie­tek­mē ak­nu ve­se­lī­bu – stās­ta in­fek­to­lo­ģe he­pa­to­lo­ģe Ie­va Tol­ma­ne no Rī­gas Aus­tru­mu klī­nis­kās uni­ver­si­tā­tes slim­nī­cas sta­ci­onā­ra Lat­vi­jas In­fek­to­lo­ģi­jas centrs.

Nedaudz pakurnēt par «mūsdienu jaunatni» darba kolektīva pirmspensijas vecuma locekļiem pieder pie lietas.

Šķiet, pēdējā laikā kļuvis gandrīz vai stilīgi būt introvertam. Šis vārds arvien biežāk izskan saistībā ar literatūru un mūziku, introvertiem piedēvē lielāku jūtu un domu dziļumu, viņus apvij ar noslēpumainas izsmalcinātības auru; reizēm par introvertām tiek nodēvētas veselas tautas, tostarp arī latvieši.

Kārtējā atvaļinājuma izmantošana ir viens no veidiem, kā ilgtermiņā rūpēties par savu veselību. Ir virkne objektīvu un subjektīvu cēloņu, kādēļ darbinieki neiet atvaļinājumā: daļai tas nav finansiāli izdevīgi, dažs ir neglābjams darbaholiķis, cits baidās, ka viņa prombūtnē viss saies grīstē vai nevēlas dot iespēju sevi pārtrumpot kolēģim, kurš viņu aizstās. Arī darba devējs ne vienmēr labvēlīgi raugās uz tiem, kuri grib izmantot likumā noteikto atpūtu, jo nākas pārplānot darba organizāciju.

Dārza salāti slapjā vasarā aug labi. Šobrīd tie ir lekni un vitamīniem bagāti, un cenas ziņā pieejami. Pasaulē gadā tiek izaudzēti 24,9 miljoni tonnu dārza salātu, visvairāk – Ķīnā, ASV, Indijā, Spānijā un Itālijā. Arī Latvijas dārzos par salātu trūkumu nevar sūdzēties un kaut vai dažus kilogramus derētu apēst ikvienam.

Jau­ko va­sa­rī­go brī­di, kad dār­zos sa­tie­kas ze­me­nes un ķir­ši, var iz­man­tot ļo­ti gar­šī­gu sal­do ēdie­nu ra­dī­ša­nai no abiem. Nav pat va­ja­dzī­gas ne­kā­das īpa­šas re­cep­tes, vien­kār­ši ze­me­nēm pie­vie­no zi­nā­mu da­ļu ķir­šu un ot­rā­di, un pa­rā­dās jau­nas, svai­gas gar­šas ni­an­ses že­le­jām, sam­bu­kiem, de­bes­man­nai, kū­kām, dzē­rie­niem. Bet vēl sva­rī­gāk ir bau­dīt svai­gus ķir­šus, ka­mēr vien ie­spē­jams.

Rei­zēm gri­bas vi­sās pro­blē­mās vai­not fak­to­rus, ku­rus paš­iem grū­ti ie­tek­mēt, pie­mē­ram, pie­sār­ņo­to vi­di, bet pie­mir­stas vien­kār­šas lie­tas – ēša­na, dzer­ša­na un per­so­nis­kā hi­gi­ēna.

Jāņu atskaņas: kāds aizsākts vai neaizsākts siera ritulis, un varbūt ne viens vien, joprojām nobāzts ledusskapja tālākajā stūrī. Daudzās mājās, līgotājus uzņemot, ik gadu atkārtojas viens un tas pats scenārijs: saimnieki sagādā daudz siera, lai tā nepietrūktu, savukārt viesi atved vēl. Tu vari iepriekš klāstīt, ka siers taču būs – velti, atvedīs tik un tā. Mēģināsi vienoties, lai ciemakukulim izvēlas ko citu, – vēlmi uzklausīs, tomēr kāds «simbolisks» siera ritulis nāks bonusā, jo kā gan bez tā. Tagad nu jādomā, ko ar pārpalikumu iesākt.

Ko darīt, ja kādā brīdī cilvēks saprot, ka netiek galā ar saviem pienākumiem? Ar kritisko domāšanu pietiekami apveltītie to aptver paši, savukārt citiem nākas saskarties ar priekšnieku neapmierinātību un saņemt pretenzijas, līdz rodas aizdomas, ka darba produktivitāte acīmredzot nav pietiekama. «Produktivitāte ir stāvoklis, kad mēs maksimāli kvalitatīvi un efektīvi, minimālā laikā sasniedzam izvirzītos mērķus,» skaidro psihiatre Lada Stoligvo. «Produktivitāte atkarīga no tādiem faktoriem kā stresa līmenis, fiziskā aktivitāte, miega ilgums un kvalitāte, pozitīvs noskaņojums, normāls uzturs. Liela nozīme ir arī prasmei izvirzīt adekvātus, reāli sasniedzamus mērķus, bet tā jau ir atsevišķas sarunas tēma.»

Maz­sā­lī­ti gur­ķi? Tas ir ļo­ti vien­kār­ši: bur­kā iek­šā, garš­vie­las klāt, sā­lī­ju­mu vir­sū – un ot­rā die­nā jau var ēst. Ap­mē­ram tā stās­ta pie­re­dzē­ju­šas saim­nie­ces. Lai pir­mo­reiz iz­mē­ģi­nā­tu maz­sā­lī­tu gur­ķī­šu ga­ta­vo­ša­nu, var at­rast de­ta­li­zē­tu re­cep­ti vai sī­ki iz­vai­cāt kā­du liet­pra­tē­ju un da­rīt vi­su tie­ši tā, kā sa­cīts. Vē­lāk jau var vei­dot sa­vu vie­dok­li par to, ku­ras sa­stāv­da­ļas va­ja­dzē­tu pie­likt vai­rāk, ku­ras ma­zāk, no ku­rām at­teik­ties un ku­ras ie­kļaut re­cep­tē vēl pa­pil­dus.

Kad rūp­nie­cis­ki ra­žo­tie at­spir­dzi­no­šie dzē­rie­ni iz­pel­nās ve­se­lī­ga uz­tu­ra aiz­stāv­ju kri­ti­ku vai arī vairs nav pa ka­ba­tai, at­liek vien pie­vēr­sties li­mo­nā­des ga­ta­vo­ša­nai mā­jās. Plu­si: tā būs svai­ga, aro­mā­tis­ka, bez E vie­lām un pār­spī­lē­ta cu­ku­ra dau­dzu­ma, tie­ši tā­da, kā tev gar­šo. Mī­nu­si: ir maz­liet par vē­lu brū­vēt li­mo­nā­di, kad jau mo­ka slā­pes, tā­pēc jā­rū­pē­jas lai­kus, lai mā­jās te­vi vien­mēr gai­dī­tu ga­ta­va li­mo­nā­de vai vis­maz izej­vie­las, no ku­rām to āt­ri var sa­jaukt. Bet tas ir pat dis­cip­li­nē­jo­ši. Li­mo­nā­des ga­ta­vo­ša­nu šai vai nā­ka­ma­jai die­nai va­sa­rā var pa­da­rīt par la­bu pa­ra­du­mu, un tur nav ne­kā sa­rež­ģī­ta.

Jāņos alus ir goda vietā un kādu malku putojošā dzēriena iebauda pat tie, kuri ikdienā to nedara. Senos laikos alum bijusi maģiska nozīme, jo ļaudis ticējuši: ja uz Jāņiem saimnieks nedara alu, tad viņam tajā rudenī nepadosies mieži. Tam, kurš jāņabērniem dod alu, mieži augšot kaut uz akmens, bet tam, kurš nedod, neaugšot pat tīruma vidū. Lai gan lielākajai daļai mūsdienu Jāņatēvu par miežiem nav jāuztraucas, alum tik un tā svētkos jābūt sagādātam, turklāt līgotāji kļūst arvien prasīgāki attiecībā uz dzēriena kvalitāti.

Priekš­sta­ti par to, kā­dam jā­būt zā­lie­nam, cil­vē­kiem ir ļo­ti at­šķi­rī­gi. Viens prie­cā­jas par pie­ne­nēm, cits cen­šas tās vis­iem spē­kiem iz­skaust, da­žam nav ie­bil­du­mu pret ābo­li­ņu, cits to uz­ska­ta par dārz­ko­pja ne­go­du.

Visādas delikateses vai grilējamās gaļas kalnus gādājot, der paņemt arī dažas paciņas biezpiena. Pat ja tobrīd nav konkrētu nodomu no tā kaut ko gatavot, neliela rezerve ar labu derīguma termiņu noderēs, jo biezpiens viegli pārvēršams gan sāļos, gan saldos ēdienos.

Ko jūs darāt, ja savā darba vietā nejūtaties labi un kaut kas traucē strādāt? Kāds mēģina pierast pie neērtībām, cits cenšas saprast, kādēļ tās rodas un kā traucēkļus novērst. Tās nebūt nav kaprīzes un egoistiskas rūpes par sevi, jo no darba apstākļiem atkarīgs arī darba rezultāts. Te prātā nāk vārds «ergonomika» – nereti dzirdēts pa ausu galam, nozīmi ikdienas steigā nemaz īsti nenoskaidrojot.

Vasarīga bezrūpība, atvaļinājumi, Jāņi, zaļumballes, izpriecu braucieni brīvā dabā. Atgriežoties ikdienas dzīvē, kāds paņem līdzi patīkamas atmiņas un pozitīvas enerģijas lādiņu, kamēr kāds cits savas izklaides atceras visai miglaini, toties ir parādījušies nepatīkami simptomi, kas liecina, ka jādodas pārbaudīt, vai teiksmainā papardes zieda vietā nav gadījies atrast kādu seksuāli transmisīvu infekciju.

Eksperti prognozē kvalificēta darbaspēka trūkumu un spriež par tā piesaistīšanu no ārzemēm. Savukārt cilvēkiem, kuri visu mūžu dzīvojuši un strādājuši šeit, atdodot darbam savus labākos gadus, un turpina to darīt, rodas jautājums: bet kā tad mēs? Būtu loģiski, ja darba devēji, pirms plānot jaunu darbinieku ievešanu no citām valstīm, lielākas rūpes veltītu savam šābrīža personālam, nodrošinot pieredzējušiem, lojāliem speciālistiem apstākļus pēc iespējas ilgākam produktīvam darbam.

Ja gribat nobaudīt pašmāju redīsus to labākajā formā, svaigus, maigus un kraukšķīgus, tas jādara tagad. Redīsiem nav pa prātam vasaras vidus karstums un sausums, tad tie kļūst sīvāki un sīkstāki.

Nu tad ņe­mam gro­zi­ņu un ejam ze­me­nēs – uz dār­zu, uz tir­gu vai kur nu kat­ram ir tā­da iz­de­vī­ba. Tau­tā jo­pro­jām cir­ku­lē uz­skats, ka va­sa­ras se­zo­nā jā­ap­ēd vis­maz des­mit ki­lo­gra­mu ze­me­ņu. Nav ga­dī­jies at­rast pār­lie­ci­no­šu pa­ma­to­ju­mu, kā­pēc tie­ši tik, bet, ja nav aler­ģi­jas, ve­se­lī­bas pro­blē­mu vai ci­tu ap­stāk­ļu, kas lieg­tu to da­rīt, – kā­pēc gan ne?

Ze­me­ņu smar­ža ie­dves­mo. To sa­jū­tot, tū­līt gri­bas no­bau­dīt kā­du svai­gu ogu, pa­ga­ta­vot va­sa­rī­gu de­ser­tu vai dzē­rie­nu un, ja esi žur­nā­lists, arī uz­rak­stīt par ze­me­nēm.