Viktors Avotiņš / Autori

Saistībā ar SKDS un Neatkarīgās veiktajā aptaujā konstatēto iedzīvotāju uzticības kritumu medijiem mani vairāk uztrauc iedzīvotāji. Nevis mediji. Protams, protams, cilvēku uzticība ir tas sociālais kapitāls, kurš ļauj medijiem dēvēties par ceturto varu. Bet, ja šī ceturtā vara tiecas kļūt pašpietiekama, proti, ja tā savas darbības kopumā tiecas būt visai izsmeļoša pilsoniskās sabiedrības aizvietotāja, rodas jautājums – kur tad palikusi pati pilsoniskā sabiedrība?

Labi noregulētā sistēmā priekšnieku nomaiņa ir tikai formalitāte. Lai cik augsta ranga šie (ne politiskie) priekšnieki arī būtu. Tā man, pārvaldes programmu ietvaros, mācīja skolā. Mums bija labi (Rietumu) avoti un labi skolotāji. Šie skolotāji reāli, analītiski un kritiski vērtēja padomju pārvaldes efektivitāti. Iespējams, viņi centās būt profesionāļi, vēlēdami tam režīmam labu. Bet diemžēl vairākas viņu ar pārvaldi saistītās atziņas man šķiet vietā arī šodienas Latvijā.

Man ir sava nostāja pret obligāto militāro dienestu. Es to neatbalstu. Neesmu dienējis pat padomju armijā, taču uzskatīju sevi par dienestam sagatavotu.

Ludzas novada domes priekšsēdētāja, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja Alīna Gendele sarunājas ar Neatkarīgo par Latgales galvenajiem jautājumiem šodien un to, kas Latgales ļaudīm dotu pārliecību par rītdienu.

Neatkarīgā lūdza Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieku, Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas humanitāro jautājumu darba grupas līdzpriekšsēdētāju Andri Vilcānu paust savas domas par svarīgāko, ar ko Latvijai, ņemot vērā pasaulē un Eiropā notiekošo, šogad būs jārēķinās.

Impulsu šim komentāram deva vēlme nepiekrist Dienas mediju valdes priekšsēdētāja Edgara Kota un Dienas galvenā redaktora Gata Madžiņa domai, ka mediju darba efektivitāti raksturo politiķu atbildības līmenis (sk. Diena, 2.01.2017.). Pareizāk sakot – nekādas lielas nepiekrišanas te nebūs. Drīzāk – dažas paralēlas domas. Proti – manā uztverē mediju darba efektivitāti raksturo pašu mediju atbildības līmenis.

Viena no emocionālākajām fotogrāfijām, kas man atmiņā, ir tā, kur Kventins Tarantīno sēž uz zemes pie krievu dzejnieka Borisa Pasternaka kapa. 2004. gadā, atbraucis uz Maskavas kinofestivālu ar savu filmu Nogalināt Bilu 2, Tarantīno jau bezmaz uz lidmašīnas trapa lūdzis sagaidītājus aizvest viņu pie Pasternaka. Pasēdējis pie dzejnieka kapa, režisors esot paņēmis līdzi skumjas, sliktu garastāvokli un margrietiņu.

Jēkabpils vecticībnieki Zinovija Zimova un Valērijs Plotņikovs šķiet rada maniem bērnības un jaunības ļaudīm, kuru ticību un ikdienas būšanu es arvien turu sev par dzīves mēru. Arī starp tiem ļaudīm bija vecticībnieki. Bet Zimovas kundze un Plotņikova kungs turklāt ir sava novada, Latvijas vecticībnieku vēstures pašaizliedzīgi pētnieki. Ar šo sarunu Neatkarīgā sveic vecticībniekus, pareizticīgos viņu Ziemassvētkos 7. janvārī.

Prezidenta izveidotās ekspertu grupas ziņojumā par saliedētības politiku Latvijā nav vērtēts tāds gan sabiedrībai, gan politikai svarīgs saliedētības aspekts kā valsts centrālās un vietējās varas attiecības.

Satikt izcilo pianistu, pedagogu, muzikologu, Itas Kozakevičas vārdā nosauktās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) priekšsēdētāju, Mazākumtautību konsultatīvās padomes pie Valsts prezidenta locekli Rafi Haradžanjanu Neatkarīgā devās ar nolūku uzzināt viņa viedokli par prezidenta Raimonda Vējoņa šā gada aprīlī izveidotās sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas 23. novembrī publicēto ziņojumu. Mēs parunājām par saliedētību, mazākumtautībām un to organizācijām varas un sabiedrības uztveres kontekstā.

Iespējams, Latvijas realitātē demokrātija izpaužas kā demokrātijas parodija. Bet, pirms šajā sakarā vainot tikai varu, tomēr būtu jāpadomā, vai tiešām esam pilsoņi, kuri no sirds grib patiesu demokrātiju. Jā, varas stulbuma ir diezgan. Un tomēr – pagaidām es neredzu būtiskus (!) ārējus, varas liktus šķēršļus mūsu kļūšanai par pilsonisku sabiedrību. Vismaz par sabiedrību, kura jūtas kaut cik atbildīga par pašas deleģētiem varas institūtiem un gādā par pienācīgu to kontroli. Bet, ja mums negribas tālab censties, tad – nav ko vainot spoguli, ja purns šķībs.

Ekonomists, metodologs, biedrības Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūts valdes priekšsēdētājs Igors Zlotņikovs intervijā Neatkarīgajai norāda, ka krīze nav beigusies. Tā padziļinās. Tā ir civilizācijas krīze. Vienlaikus Igors sauc šo par ļoti gaišu laiku, jo tas dod cilvēkam iespēju nonākt pašam līdz savam pamatam. Par galveno situācijas pārvarēšanas līdzekli viņš uzskata sakralitātes atjaunošanu.

Klāt jaunais gads. Esam kļuvuši krietni spēcīgāki. Jo līdz ar pirmo janvāri stājas spēkā 109 tiesību akti, bet spēku zaudē tikai 33. Taču 64 no tiem spēku dabūjušajiem aktiem ir saistīti ar likumu grozījumiem. Tātad – visticamāk, Saeima arī šogad mērķtiecīgas valsts nākotnes politikas vietā turpinās grozīt nozaru birokrātijas un lobistu saražoto brāķi.

Pareizo vārdu šī gada politikas raksturojumam man pateica priekšā kolēģa Imanta (Vīksnes) virsraksts Gājēju uzdevums – izdzīvot tumsā (NRA, 23.12.2016.). Atcerējos, ka mēs taču esam gājēju tauta. Mums bez Ziemassvētkiem un Lieldienām bijuši pat Jurģi. Turklāt ar Jurģiem vai bez mēs, iespējams, nekad neesam bijuši gājēji tik lielā skaitā kā pēdējos gados. Un – tā kā gājēju uzdevums ir izdzīvot tumsā, mūsu politiķu centieni kļūst daudz saprotamāki. Politiķi ražo tumsu, cenšas sagatavot mūs izdzīvošanai un aiziešanai laikus, kamēr vēl neesam nekur aizgājuši.

Izprašņāju teju desmit skolu direktorus par to, kas viņu jomā šogad bijis īpaši svarīgs. Tomēr politkorekts izklāsts varētu traucēt man izcelt to, ko uzskatu par šogad īpaši redzamu sistēmas kaiti. Tāpēc te būs tikai mans subjektīvs viedoklis.

Ziemassvētku stāsti man nepadodas. Laikam tāpēc, ka mans Ziemassvētku tēls un jūtas ir ietīti bērnībā. Un tur arī paliks.

Divpadsmitās Saeimas deputāts (Saskaņa), Latvijas iekšlietu ministrs Māra Gaiļa valdībā Jānis Ādamsons sarunājas ar Neatkarīgo par valsts un pasaules drošību.

Fotomākslinieks, publisko komunikāciju eksperts, politisko procesu vērotājs Mārcis Bendiks sarunājas ar Neatkarīgo par politiskās elites nespēju turēt varu un mediju laikmeta beigām.

Sarunā ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektori Guntu Līdaku (sk. Neatkarīgā, 12.12.2016.) mēs runājām par pašām pamatnostādnēm, taču nepateicām, ka pastāv arī Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.–2020. gadam īstenošanas plāns.

Divdesmit trešajā novembrī tika publicēts Valsts prezidenta šā gada aprīlī iniciētās ekspertu grupas saliedētības politikas ziņojums. Saturīgs, taču – galma dokuments. Autori konstatējuši, ka de facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl nav sasniegta. Saprātīgi definēti daudzi risināmie jautājumi. Taču ziņojuma autori, manuprāt, izvairījušies no perfektas un profesionālas konstatācijas (saliedētība nav notikusi) cēloņu definēšanas.

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka ir nule izvirzīta no asociācijas Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļa amatam.

Vienotība solīja, ka savā kongresā Cēsīs 3. decembrī runās par partijas mērķiem un uzdevumiem. Bet līdz pirmdienas rītam neko sev būtisku par to medijos neatradu. Tāpēc nolēmu izteikties par Vienotības (un citu partiju) uzdevumiem pats.