Viktors Avotiņš / Autori

Septītajā martā ES mājā projekta Kompetenču pieeja mācību saturā ietvaros notika diskusija Valodas loma domāšanas un mācīšanās procesā. Kā tas attiecas uz dzimtās valodas mācīšanu? Par latviešu valodas mācīšanu Neatkarīgā sarunājās ar Latviešu valodas skolotāju asociācijas vadītāju Anitu Vanagu. Sarunu tuvākajā laikā publicēsim. Bet mani vēl pirms diskusijas, teiksim maigi, darīja uzmanīgu viens teikums diskusijas pieteikuma, ielūguma lapā. Kaut vai tāpēc, lai tiktu profesionāli nolikts pie vietas, uzskatu par vajadzīgu izteikt savu viedokli. Pati diskusija man nelika to mainīt.

Mans sarunas partneris ir Latvijā ļoti pazīstams cilvēks. Arī man viņš ir labs paziņa un autoritāte. Taču – te viņa vārds netiks atklāts. Tāda ir viņa griba, un, uzklausījis viņu, es uzskatu par iespējamu to respektēt. Pamatā gan ne tāpēc, ka viņu labi pazīstu, bet tāpēc, ka viņa stāsts diemžēl varētu izvērsties par iemeslu sarunai ar katru no jums, ar katru aktīvu Latvijas cilvēku. Par varas, valsts attieksmi pret cilvēku.

Tehnisko zinātņu doktors, profesors, Ventspils Radioastronomijas centra vadošais pētnieks Manfrēds Šneps-Šneppe rakstījis grāmatas ne tikai par savu pamatspecialitāti – telekomunikācijām, bet arī par tautsaimniecību, vēsturi (par Voldemāru Ozolu, vāciešiem Krievijā, Kārli Balodi), medicīnas tehniku. Domādams par to, ko pats varētu dot Latvijas simtgadei, sarakstījis grāmatu Latviešu strēlnieki. Kā modās dumpinieku gars. Bet – tā kā es devos pie viņa uzzināt, kā viņš vērtē pasaules, Eiropas jaunāko norišu iespaidu uz Latviju, mūsu sarunā savijās strēlnieki ar domām par pasaules kārtību.

«Piemērotā brīdī», acīmredzot pēc vēlēšanām, Valsts prezidents atkārtoti nāks klajā ar iniciatīvu, kura paredz piešķirt pilsonību visiem jaundzimušajiem, arī nepilsoņu bērniem. Man Raimonda Vējoņa komandas darbs ar attiecīgu likumprojektu šķiet apsveicams. Taču ar to ir par maz.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja, Ekonomikas prognožu centra (EPC) vadošā pētniece, akadēmiķe Raita Karnīte intervijā Neatkarīgajai raksturo civilizācijas krīzes cēloņus un izpausmes Latvijā.

Par jaunām partijām man pagaidām sakāms tieši tas pats, ko akadēmiķe Raita Karnīte teica par ekspertiem. Jautāju, kāpēc viņas vadītais ekspertu konsilijs Eiropas civilizācijas krīzes cēloņi un iespējamie risinājumi izejai no krīzes nekādus lāga risinājumus nepiedāvā. Karnītes kundze slavēja ekspertus.

Neatkarīgā, uzrunājot Saeimas kancelejas vadītāju Māri Steinu, vēlējās uzzināt, kas Saeimā tiek saprasts ar Saeimas administrācijas reorganizāciju un kādēļ savus amatus grasās pamest pieredzējuši, profesionāli kadri.

Esmu solidārs ar biedrības Zemnieku savienība viedokli, ka «zeme kā nacionālais resurss ir jāsaglabā vietējo lauksaimnieku rokās» un ka likumdevēja tūļāšanās līdz ar, iespējams, apzinātu vilcināšanos, strādājot pie atbilstošiem grozījumiem likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos, dēļ «arvien vairāk tiek apdraudēta mūsu bērnu un mazbērnu nākotne» (sk. J. Lazdiņš, LA, 17.02.2017.).

No pirmā līdz septītajam maijam Rēzeknē notiks Ceturtais pasaules latgaliešu saiets, kura ietvaros 5. un 7. maijā būs Latgales simtgades kongress. Neatkarīgā veltīs Latgales kongresa simtgadei vairākas publikācijas. Pirmā – Publisko tiesību institūta direktora, tiesību eksperta, tiesību zinātņu maģistra Arvīda Dravnieka un Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieka, Latvijas Universitātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras vadītāja, tiesību zinātņu doktora Jāņa Plepa saruna par kongresa tiesisko nozīmi Latvijas vēsturē.

Vien dažas dienas februārī Rīgā, Happy Art museum telpās, bija redzama fotoizstāde (fotogrāfs Vladimirs Teļegins) Kara bērni. Tur arī satiku vienu no izstādes autoriem – Novaja gazeta speciālkorespondentu Janu Šenkmanu. Taču – pirms intervijas – lakonisks izstādes raksturojums un mana personiskā attieksme pret to.

Kārtējais algu «seriāls», kura galvenās varones šoreiz ir vecmātes, mani rosināja padomāt par to, kāpēc valsts un iestāžu, uzņēmumu birokrātija, kāpēc politiķi nespēj pielikt šim seriālam punktu. Gluži otrādi – tie padara atalgojuma politiku bezmaz tikpat samudžinātu un neloģisku kā nodokļu politiku. Viens no iemesliem man šķiet tas, ka varas turētāji neuzskata algu par nacionālā ienākuma (!) daļu. Tādu pašu, kāda ir uzņēmumu peļņa vai nodokļu iekasējums. Varas acīs alga acīmredzot ir vien tēriņš, izdevums.

Labvēļi, kam rūp manu smadzeņu spēja, atsūtīja vēsti tieši par to, par ko grasījos rakstīt.

Neatkarīgās uzrunāts, Centrālās vēlēšanu komitejas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars stāsta par to, kādas izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, gaidāmas trešā jūnija vēlēšanās, un atgādina, lai vēlētāji neaizmirst mājās brilles.

Politiķis un uzņēmējs, viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, LR Augstākās padomes deputāts, savulaik LSDSP vadītājs, bijušais Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dinevičs stāsta Neatkarīgajai par to, kas noteica ieceri radīt biedrību Par Latvijai tradicionālās kultūrvides saglabāšanu.

Varbūt savādi, bet man šķiet, ka Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) ir viena no aktīvākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Turklāt vēl šī organizācija ir ar sevi neapmierināta, tā brīnās, ka apmēram no 13 000 represētajiem (kuriem pamatā ir ap 80 gadu) daudzmaz aktīvi ir tikai kādi trīs tūkstoši. Tā kritizē sevi par nepietiekami principiālu, skaidru pozīciju attieksmē pret valsts politiku un tās problēmām. Tā tas bija gan LPRA 28. konferencē pērnā gada 16. decembrī, gan arī ārkārtas konferencē šī gada 7. februārī.

«Vysi vēji mani pyute. Vysi ļaudis aprunoja. Skaists es beju vēju pyusts, Veļ skaistoks – aprunots.»

Protams, skaļākā pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa būs Rīgā. Un, izskatās, ka bezjēdzīgākā arī. Tāpēc, ka tie, kas opozīcijā Saskaņai un Gods kalpot Rīgai, laikam taču negrasās piedāvāt galvaspilsētai savu uzskatāmi, praktiski pamatotu saimniecisko un politisko pārākumu. Tikai kampaņu (izrādi kā tādu). Bet – ar virspusēju kritiku vien, ar latviskuma piesaukšanu vien bez katram pilsētniekam saprotamas alternatīvas vairākumam domē nepietiks.

VARAM piedāvātais 29 sadarbības teritoriju modelis ir vai nu diletantu, vai kārtējais politisku, partijisku avantūristu ATR «projekts».

Latvijas Nacionālās pretošanās kustības un cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki86 dalībnieka, bijušā Latvijas Ordeņa brālības līdzpriekšsēdētāja Jāņa Rožkalna intervijā Neatkarīgajai paustais rūgtais valsts un sabiedrības šodienas redzējums manā uztverē nav sacīts noliegumam, bet gan lai katru (!) no mums pievērstu nopietnām pārdomām (vismaz) par to, kas patiesi notiek ar latviešiem un Latvijas valsti.

Iļja Seržants ir lingvists. Baltu lingvists. Leipcigas universitātes zinātniskais līdzstrādnieks. Divkārt doktors dažādās lingvistikas jomās. Vienu disertāciju aizstāvējis Ķelnē (2011.), otru Norvēģijā (2012.). Mūsu sarunā Iļja, neraugoties uz maniem centieniem ievilkt viņu literārā, publicistiskā sprēgāšanā, spītīgi turējās pie saviem zinātnieka, lingvista apsvērumiem.

Divpadsmitās Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisijas un Demogrāfisko lietu centra vadītājs Imants Parādnieks intervijā Neatkarīgajai pauž uzskatu, ka darītājs ir vairāk vērts nekā skeptiķis, un raksturo ģimenes politiku.

«Ar capures uzviļkšonu uz acim vēļ naīsastoj nakts,» sacīja Jākubs Lobōrds žurnālā Dzeive 1971. gadā. Lai tiktu skaidrībā, cik tad, gan attieksmē pret labo, gan slikto, tā cepure dziļi uz acīm man pašam, bija svētīgi 27. janvārī būt Ludzā un klausīties konferenci Kā sasaistīt vides aizsardzības iniciatīvas ar pētniecību un uzņēmējdarbību. Latgales novadu pieredze.