Viktors Avotiņš / Autori

Sabiedriskā telpa nav varas guļamistaba, kurā tai būtu vietā atsaukties uz procesu intimitāti vai iztikt ar mājieniem. Kopš Valsts prezidenta paziņojuma 28. maijā pagājis pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrība aptuvenu formulu vietā saņemtu jēdzieniski precīzu paziņojuma izvērsumu.

Sēdēju gara tumsā bez patiesības. Pēkšņi ieraudzīju plauktā Džordža Sorosa grāmatu Maldu varbūtības laikmets. Tajā grāmatā rakstīts: «Patiesību nav iespējams zināt, jo tā ir daļa no mūsu domāšanas. Tāpēc attiecības starp domāšanu un realitāti ļoti atšķiras no vispārpieņemtā uztveres veida.» Sorosa kungs man ļoti palīdzēja.

Līdz 7. jūlijam Valdis Zatlers būs prezidents, bet pēc 7. jūlija kādu laiku – kārums. Protams, negribas, lai viņš ļaujas sevi uzlīmēt uz lētiem čemodāniem.

Ceru, ka tauta atlaidīs 10. Saeimu. Citādi nemaz nevar būt. Mani ļoti izbrīnīja tas, ka vispār var parādīties pieļāvums atcelt prezidenta lēmumu par Saeimas atlaišanu. Tas būtu galējs cinisms attieksmē pret sabiedrību, nožēlojamas spēlītes ar to. Protams, var, cik uziet, diskutēt par to, vai Valdis Zatlers izvēlējās īsto mirkli vai nē.

Manuprāt, pamatā viņu neievēlēja aiz bailēm. Pirmkārt, saskaitot konkrētu cilvēku iepriekšējos izteikumus vai mājienus medijos ar TV sacīto 2. jūnija tiešraides laikā, šķiet, ka par Valdi Zatleru nobalsoja vismaz septiņi it kā ne liekulīgi cilvēki, kuru nav ne Vienotībā, ne VL!–TB/LNNK. Tātad ne bez pamata bija Vienotības pārstāvju brašie aicinājumi atklāties, par ko kurš balsojis. Tās bija bailes par sevi.

To pašu, ko Jānis Rokpelnis pamanīja pie aktrisēm, var sacīt arī par ārlietu iekšējām norisēm. Tās ir kā austeres norītas. Vēderā kut, bet sejā allaž smaids. Dzirdēju, ko teica bijušais Lietuvas vēstnieks Latvijā Antans Vaļonis. Man likās, ka viņš nenodarīja Latvijai un tās godam nekādu kaitējumu. Gluži otrādi, man likās, ka viņš brīdināja par to, ka prezidenta paziņojuma dēļ Latvijā var aktualizēties vairākas politiska rakstura problēmas, kuru valstij labvēlīgam izvērsumam te nepietiek ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas.

Interesantas lietas notiek ēterā un uz grēcīgās zemes. Dažs labs, kurš vēl vakar šķita oranžs, nu palicis tā kā zils, tā kā dzeltens, kurš vakar bija zils, tas šodien staigā bāls, kurš vakar auga kā tomāts, šodien jau redīss, bet, kurš likās zaļš, tam seja pelēka, bet aste kā varavīksne.

Pirmkārt, Saeimu, kurai neuzticas 85% tautas, nav ko žēlot. Šajā ziņā Valsts prezidents savu pilnvaru ietvaros ir sodījis tos, kuri institucionālā līmenī un būdami tautas deleģēti nav bijuši spējīgi pievērst Latvijas valsts varu valstij un tautai. Šajā līmenī nav pat tik svarīgi, kāds un cik perfekts fakts piepildīja mēru vai salauza vadzi. Iemesls nav viens fakts, bet Saeimas darbība kā tāda.

Ar krieviem latviešus visvairāk baida paši latvieši. Šad tad ar krieviem latviešus baida krievi. Taču pavisam dīvaini, ja latviešus ar krieviem sāk baidīt Zviedrijas Kara akadēmija. Tā savā pētījumā apcer Krievijas iebrukuma iespējamību Latvijā.

Ja ņemt vērā, ka šogad saistībā ar nākamā prezidenta izraudzīšanu visbiežāk lietotais vārds bijis «tauta», tad šī izraudzīšana atkal nav labāka par spēlēm ar zvēriem un lietussargiem pirms kāda laika.

Neatkarīgā intervē Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāju Gunāru Kūtri.

Vara neciena sabiedrību, bet arī sabiedrība diez ko neciena pati sevi. Jo tā neprasa tik daudz pēc patiesības, cik pēc savai uztverei atbilstoša stereotipa. Līdzko publiskā informācija par kādu notikumu, pat par visai sarežģītām lietām, sāk gūt komfortabla, galvenais, visiem saprotama stereotipa pazīmes, publika top laimīga un to ir visai grūti piedabūt skatīties patiesībai acīs.

Pasaulē ir daudz lietu, par kurām var teikt – jo vairāk tu tās izzini, jo vairāk rodas iespaids, ka informācija par tām ir dezinformācija + propaganda. Oficiālie avoti apelē pie ticības oficiālajiem viedokļiem. Bet viens gudrais par šādiem gadījumiem teicis: kam daudz ticības, tam maz ābolu. Proti, tam maz priekšstata par patiesību, par cēloņiem, kāpēc cilvēku izdzina no Ēdenes dārza.

Līdzās citām vaimanām modē nāk vēl viena vaimana par to, ka nava mums harismātisku līderu un «nācijas tēvu». Man prieks, ja pilī ir kāds, kas mūs uzrunā svētkos un prot paspiest roku Volodjam un Barakam.

Nekas nav labāks par oficiāliem tekstiem. No vienas tāda teksta rindkopas sanāk vesels komentārs.

Nu jau visas varas partijas runājušas ap Valdi Zatleru. Partiju motīvi ir, pirmkārt, ļodzīgi, otrkārt, tie apcer prezidentu kā kreklu veikala plauktā.

Politiķiem vēsture jākonfiscē. Tāpēc, ka šie neprot ar vēsturi apieties. Nav redzēts, ka Latvijā kādai partijai vēsture būtu pozitīvas pieredzes un vitālas pēctecības avots valsts attīstībai. Vai arī patiesības skola. Politiķu rokās vēsture ir tikai spekulāciju priekšmets. Partiju mūsdienīgas politiskas identifikācijas pazīmes ir tik vājas, ideju nabadzība tik liela, ka tikai iespēja izmantot to vai citu vēstures faktu sociālpolitiskai konfrontācijai dod partijām sejas pazīmes.

Esam pazīstami ar Ceturto Maiju kopš puikas dzimšanas, tāpēc nav brīnums, ka šis šad tad sēž manā apziņas dārzā kopā ar savu kārtējo skuķi un dzer pienu vai vīnu.

Neatkarīgā intervē Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Andri Teikmani.

Iespējams, manu attieksmi pret Valsts prezidenta 26. aprīlī LU teikto runu nosaka gaidu neatbilstība saņemtajam. Iespējams, ja būtu gaidījis prezidenta pārskatu par padarīto kopā ar retoriskām vēlmēm nākotnei, justos laimīgs.

Partiju reitingi ir garlaicīgi kā netīrā veļa. Ne ko izbrīnīties, ne ko pasmieties. Turklāt reitingi ir miega zāles varas partijām. Tie pārliecina, ka nav par ko satraukties. Jo sabiedrības vairākuma uztverē uzticību zaudējusi partiju vara ir tikpat respektējama kā uzticību nezaudējusi partiju vara.

Tā kā Dzimtās valodas pasākums saistāms ar izmaiņām Satversmē (otra valsts valoda), tas šķiet diezgan bezcerīgs. Šai idejai pietrūks potenciāla. Taču arī VL!TB/LNNK idejas panākums nozīmēs to, ka mācības latviešu valodā kļūst iespējamas visās valsts skolās, bet sabiedrības integrācija – neiespējama.