Otrdienas pievakarē sociālajos tīklos izplatījās ziņa, ka Krievijas masveida raķešu uzbrukuma laikā Ukrainai viena raķete trāpījusi Polijas teritorijā, Ļubļinas apgabalā, Ukrainas pierobežā. Ir divi bojā gajušie. Ziņa pamatota ar atsauci uz Polijas “Radio Zet”. Vēlāk parādījās ziņa, ka Polijas premjerministrs Mateušs Moravecskis esot sasaucis Polijas Nacionālās drošības padomes sēdi, kurā tiks skatīts šis jautājums un iespējamā Polijas reakcija.
Pēc graujošas sakāves 14. Saeimas vēlēšanās partija “Konservatīvie” pārvēlēja valdi. Daudzi redzami šīs partijas politiķi jau paziņojuši, ka aiziet no partijas, un nav šaubu, ka šis politgrupējums būtu izbeidzis savu eksistenci, ja ne valsts piešķirtais finansējums, kurš ļaus vēl četrus gadus dažiem šīs izkārtnes turētājiem par šo turēšanu saņem Latvijas nodokļu maksātāju naudu.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība” (JV)) pašreizējo fāzi jaunās valdības veidošanā ir nodēvējis par “klusākas diplomātijas” laiku, lai topošās koalīcijas partijas savstarpēji saskaņotu jautājumus.
Neviena lidmašīna nepaliek gaisā un agrāk vēlāk nosēžas vai nogāžas. Tāpat arī jauna valdība tiks sastādīta, lai vai kurš būs tās premjers. Taču simptomātiski, ka dažādi šķēršļi un klupšanas akmeņi šajā procesā ir izgaismojušies ne tikai starp partijām, bet arī to iekšpusē – starp dažādām interešu grupām.
Valdības veidošanas konsultāciju vadītājs Krišjānis Kariņš pagājušās nedēļas sākumā, pēc sarunām ar “Apvienoto sarakstu”, paziņoja, ka gaidīšot līdz nedēļas beigām – vai nu, vai nu! Vai nu AS piekritīs “Kariņa piedāvājumam”, vai arī ne. Tas tad arī noteikšot – būs valdība vai nebūs.
8. novembrī notikušās ASV vidustermiņa vēlēšanas grūti vērtēt viennozīmīgi. It kā nomināli uzvarējuši republikāņi, taču viņu uzvara ir tik mazpārliecinoša, ka vairāk izskatās pēc zaudējuma. Vienīgā vieta valstī, kur republikāņi tiešām triumfēja, ir Floridas pavalsts, un tieši šai uzvarai varētu būt izšķirošā nozīme jau drīzā nākotnē.
Runas par to, ka Krievijas karaspēks varētu atstāt Hersonu, dažādos informatīvajos avotos klīda jau vairākas nedēļas. Trešdien Krievijas aizsardzības ministrs (bet ne bruņoto spēku virspavēlnieks) Sergejs Šoigu deva pavēli atvilkt karaspēku no Dņepras labā (rietumu) krasta.
“Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars,” sacījis Eduards Veidenbaums. No tiesas, varbūt paši to neapzinādamies, latvju politiķi, veidodami jaunu valdību, publiski runā visādas tādas metaforas, alegorijas, oksimoronus un metonīmijas, kas ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un vairāk piestāv literatūrai, ne politisku procesu aprakstam.
Valdības veidošanas sarunas stieg acīmredzamā muklājā. Savstarpēja nesaprašanās vai, pareizāk sakot, nevēlēšanas saprasties kļūst arvien uzkrītošāka. Ja vēl otrdien šķita, ka “Apvienotajam sarakstam” ir grūtības skaidri formulēt, ko tas īsti grib sagaidīt no “Vienotības”, tad tagad procesa bremzētāja lomā atkal iejuties pats valdības “stādītājs” Krišjānis Kariņš.
Tajā laikā, kad toreizējā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, pārstāvot JKP, sparīgi veica augstskolu reformu, ko var rakstīt arī pēdiņās kā “reformu”, “Neatkarīgā” jau paredzēja, ka nākamībai ir ieprogrammēti nikni konflikti starp augstāko mācību iestāžu darbiniekiem un politizētajām augstskolu padomēm.
Ja Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš neizstāsies no partijas "Saskaņa", tad politiskais spēks lems par viņa izslēgšanu. Tā “Neatkarīgajai” sacīja "Saskaņas" līderis Jānis Urbanovičs.
Politikā ārkārtīgi nozīmīga ir mērķu skaidrība. Tiklīdz šie mērķi izplūst un sākas runas nesaprotami par ko, tā notiek uzkāpšana uz zaudētāju takas. Vai kāds tagad var skaidri noformulēt – ko pašreizējā valdības veidošanas posmā vēlas “Apvienotais saraksts” (AS)?
Vēl pie varas ruļļiem esošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Toms Artūrs Plešs tā arī neko nav varējis izdarīt, lai savaldītu Daugavpils valstspilsētas mēra Andreja Elksniņa (S) pretvalstiskās aktivitātes. Ar dvēseliskām mokām un uzspēlētu pompu pilsēta gan tika atbrīvota no okupantu pieminekļu smakas, tomēr ne līdz patiesi tīram gaisam. Turklāt Elksniņš nesen arī paspēja nogānīt Latviju īpaši smalkā veidā.
Dažādas dīvainas aptaujas veic visā pasaulē, un Latvija nav izņēmums. Aģentūra SKDS reizi četros gados veic aptauju, kurā cilvēkiem tiek uzdots jautājums: vai pastāv pasaules valdība? Šogad uz šo jautājumu lielākā daļa – 53% – atbildēja apstiprinoši. Četru gadu laikā šis skaits tikpat kā nav mainījies. 2018. gadā šādi atbildēja 52% respondentu.
Šonedēļ topošās jaunās Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdību veidot gribošās partijas strādās pie deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbu. Tas tā kā skaitās, ka deklarācijas tapšanas laikā būs vienošanās “par darbiem”, kas tiks ierakstīti dokumentā ar zelta burtiem.
Šonedēļ turpināsies spraigas jaunās valdības veidošanas sarunas, un nupat jau sāk kļūt interesantāk. Jo parādās iespējamais jaunās Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība” (JV)) valdības politisko spēku sadalījums pa ministrijām un ir dzirdēti jau arī vairāki konkrēti ministru vārdi, no kuriem lielākā daļa, iespējams, tiešām arī kļūs par ministriem.
Latvijas Bankas rīkoto zinātnisko konferenci ar savu klātbūtni pagodināja Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda, kura bija gatava arī sniegt ekskluzīvu interviju LTV. Diemžēl par pašas Lagardas izteikumiem ir ļoti maz komentāru, jo viņas teikto pilnībā aizēnoja šausmīgais sinhronais tulkojums un gluži pašsaprotams sašutums par to.
Valoda skaitās dvēseles spogulis. Iesākumā bija vārds. Šobrīd pēc dzejnieces un publicistes Liānas Langas ierosmes notiek Latvijas iestāžu un uzņēmumu mājaslapu “atkrieviskošana”. Taču, ja tiek aktualizēta valsts valodas stiprināšana attiecībā pret citām valodām, tad laiks pievērst uzmanību arī valsts valodas pārmērīgai birokratizācijai, kad viena vārda vietā tiek pateikti trīs vai pat vesels teikums. Turklāt bez skaidri saprotamas domas un jēgas.
Pēc tam, kad Valsts prezidents Egils Levits gluži anekdotiski iedalīja savas medaļas četriem 14. Saeimas vēlēšanu zaudētājiem Artusam Kaimiņam, Artim Pabrikam, Jānim Bordānam un Jurim Pūcem, uz viņa aktivitātēm kļuva grūti raudzīties kā uz nopietna valstsvīra gājieniem. Tas bija apkaunojoši gan pašam, gan apbalvotajiem personāžiem. Bet nu pieņemsim, ka tā bija tāda kā “kājas paslīdēšana”, un kam negadās.
Domāju, ka neesmu vienīgais, kurš pirmo 14. Saeimas sēdi vēroja ar mazliet dīvainām sajūtām – kaut kas nav tā kā ierasts – bet ilgāku laiku nevarēja saprast, kas tieši?
Uzzinot, ka Valsts prezidents Egils Levits pasniedzis medaļu Artusam Kaimiņam, Jānim Bordānam, Jurim Pūcem un Artim Pabrikam, pirmajā brīdī šķiet, ka tas ir jautrs joks. Bet nav taču 1. aprīlis, un ziņa ir izrādījusies patiesa.
