Elita Veidemane / Autori

Par latviešu leģiona vēsturi “Neatkarīgajai” stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis: kāpēc tieši 16. marts ir leģionāru piemiņas diena; kādu pienesumu devis latviešu leģiona arhīvs; par ko cīnījās leģionāri; vai latviešu leģionā bija krievi; vai leģionam var inkriminēt noziedzīgas akcijas. Jānis Tomaševskis ir arī dalībnieks jaunajā projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Mangāna rūdas skandāls ir kārtējais “ordenis” pie valdības necilā uzvalciņa atlokiem. Kaut arī – kā apgalvo valsts akciju sabiedrības (VAS) “Latvijas dzelzceļš” runasvīri – mangāna rūda nav iekļauta nevienā starptautisko sankciju sarakstā, šim jautājumam ir arī amorālā puse: mangāna rūdu Krievija izmanto ieroču ražošanā. Savukārt Latvija nodrošina Krievijai tranzītpakalpojumus. Par to, kāpēc tas tā notiek, uzdevu jautājumus vairākām institūcijām.

Ceturtdien pie Saeimas sagaidāms dzīvnieku aizstāvju pikets: rosinājums Saeimai pamosties un sakārtot Dzīvnieku aizsardzības likumu tā, lai ikviens cilvēks, kurš vēlas nodarboties ar šķirnes vai bezšķirnes dzīvnieku audzēšanu, ievērotu konkrētas labturības prasības. Ir jābūt vienādai kontrolei un vienādiem noteikumiem visiem audzētājiem. Pagaidām tas netiek ievērots.

Partijas “Jaunā vienotība” valde nolēma no partijas izslēgt bijušo biroja darbinieku Normundu Orleānu, kurš cēla trauksmi par aplokšņu algām šajā partijā. Tā arī vērsīsies pret viņu par reputācijas graušanu – tā norādīja “Jaunās vienotības” priekšsēdētājs, finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Nav tikai skaidrs, vai Ašeradens vērsīsies tiesā vai kādā citā viņam vien zināmā instancē.

“Veselā saprāta un ētikas principu ievērošana mūsu politiķiem nav raksturīga,” komentēdams kārtējo Latvijas valdības dubultmorāles skandālu ar mangāna rūdas tranzītu uz Krieviju, teic politologs Filips Rajevskis. Igauņu izdevums “Postimees” ziņo, ka no diviem miljoniem tonnu mangāna rūdas, kas pērn tika eksportēta uz Krieviju, gandrīz 90% pārkrāva Igaunijā un Latvijā, visvairāk – Rīgas un Ventspils ostās.

Par to, ka Latvijas politiskajai elitei nav stipru, saprotamu un visiem pieņemamu nacionālo mērķu; par to, ka dzīvojam viduvējībās – gan kultūrā, gan politikā; par to, ka pierobežas reģionus neglābs daži nacionālie kultūras pasākumi – un par daudz ko citu “Neatkarīgās” sarunā ar dzejnieku un dramaturgu Normundu Beļski.

Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums sabiedrībai ir raisījis dažādas reakcijas. Daļa sabiedrības labticīgi nomierinājās, sak, ja nav kara draudu, tad dzīvojam mierīgi tālāk. Citi pavīpsnāja: nav ko mierināt, Krievija draud katru dienu, un tas ir nopietni. Vēl citi atgādināja: mums pašiem jāgatavojas karam – lai kara nebūtu. Tad ko mums vēstīja NBS?

“Vienīgais, ko varu precīzi apstiprināt: līdz šim pie manis neviens nav vērsies ar šādu tieši izteiktu “piedāvājumu”,” atbildot uz “Neatkarīgās” jautājumu, raksta Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Bet “piedāvājums”, kā pilsētā runā, ir pavisam amizants: pašam uzrakstīt atlūgumu. Doma skaidra: piespraust pie Citskovska žaketes atlokiem visus neglītos “ordeņus”, ko bijušais premjers Krišjānis Kariņš nopelnījis, par pusotru miljonu eiro lidinādamies privātdžetos. Vienvārdsakot, lai Citskovskis ir “īstais” vainīgais.

Gadiem gruzdošais konflikts starp dziedātāju, izcilo tenoru Aleksandru Antoņenko un operteātra “Latvijas nacionālā opera un balets” (LNOB) valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu no dzirkstelēm pacēlies liesmās, uzjundot kaislības mākslas un arī nemākslas pasaulē.

“Kurš dzied mūsu Operā? Dzied, piemēram, Kristiāns Benedikts, lietuviešu tenors, kurš 2022. gada decembrī Minskā dziedāja koncertā Lukašenko un Putinam. Benediktam tāpēc ir liegums uzstāties Lietuvā. Savukārt Rīgā viņš dzied, bet es staigāju apkārt operteātrim,” sašutis ir izcilais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko, kurš pēdējo piecu gadu laikā Nacionālajā operā ir dziedājis tikai divas (!) reizes. Nobriedis pamatīgs konflikts starp Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoru Egilu Siliņu un Aleksandru Antoņenko.

Okupācijas muzeja direktores Solvitas Vības izteikums “Neatkarīgajā”, ka bijusī Saeimas deputāte Glorija Grevcova turpmāk strādāšot Brīvdabas muzejā, sabiedrībā un jo īpaši muzeju darbinieku aprindās raisīja milzu intrigu – kā tad tā – vai patiesi Okupācijas muzeja kritiķei tagad atrasta darba vieta Brīvdabas muzejā?

“Mans tautastērps nesadega, un tas ir simboliski,” jau atguvusies no trešdienas nakts šausmām, kad Okupācijas muzeja logā tika iemesta degmaisījuma pudele, teic muzeja direktore Solvita Vība. Ap vieniem naktī kāds nelietis iemeta pašdarinātu “Molotova kokteili” tieši direktores logā. Izdega viņas kabinets, pārogļojās krēsls. Muzeja cilvēki nav cietuši. Sarunā ar “Neatkarīgo” Solvita Vība, runājot par neliešiem, teic: “Pat neceriet, ka mēs nobīsimies.”

Jūrmalā kaislības uzbangojušas tik augstu, ka brīžiem šķiet: tās noskalos abas skolas – Pumpuru un Jaundubultu – un priežu mežā starp kokiem aizpeldēs abu mācību iestāžu klašu, skolotāju istabas un sporta zāles paliekas… Faktiski bez sabiedriskās apspriešanas un bez risku analīzes Jūrmalas dome (JD) abas skolas nolēma reorganizēt. Vecāki joprojām turas pretim šim plānam un sola vērsties tiesā.

Kāpēc nav iespējams atrast Lāčplēsi, vai Zigmars Liepiņš ies uz Kultūras ministriju naudu prasīt, kāpēc Kristapa Porziņģa iemestās bumbas ir svarīgākas par Marinas Rebekas nodziedāto augšējo do, kas jādara operas mecenātiem – sarunas turpinājums ar komponistu Zigmaru Liepiņu.

Kāpēc Zigmars Liepiņš šobrīd jūtas slikti, par to, kas palīdz un kas traucē sacerēt mūziku, vai komponists rakstīs vēl vienu grāmatu, kā mūsdienās top mūzika, par Eirovīziju un Donu – saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu.

Desmit procenti no jaunuzsāktajiem biznesa projektiem Polijā ir Ukrainas pilsoņu veikums. Par to tiek ziņots poļu interneta vietnē “wnp.pl”. Laikposmā no 2002. līdz 2023. gadam Ukrainas pilsoņi nodibinājuši vairāk nekā 44 000 uzņēmumu, un notiek aktīva uzņēmējdarbība. Ukrainas pilsoņu vadītie uzņēmumi galvenokārt darbojas celtniecībā (24%), informācijas un sakaru jomā (18%). Vai Latvijā ir tikpat liela aktivitāte?

19. februārī Satversmes aizsardzības birojs (SAB) publicēja 2023. gada darbības pārskata neklasificēto daļu. Politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors “Neatkarīgajai” komentē šo pārskatu.

Kāda gaisotne valdīja Minhenes konferencē, par pasaules sabiedrības reakciju uz Alekseja Navaļnija nonāvēšanu, par atomelektrostacijām, par tautas izmiršanu un Latvijas lauku iztukšošanos, par Latvijas stratēģiskajiem mērķiem, kā arī vēlējumi Ukrainas tautai – turpinājums intervijai ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā Rīgas pilī TV ciklā “Nra.lv sarunas” dalās savās aculiecinieka atmiņās par to, kas notika Kijivā 2022. gada 23. un 24. februārī, par patvertnēm, kuras kara sākumā gandrīz neviens neņēma vērā, par to, ka mums jābūt gataviem jebkuram scenārijam, par hibrīduzbrukumiem un dezinformāciju, par to, ka mums trūkst cilvēku iekšlietu sistēmā, armijā un skolās, kā arī par to, ka dažus ministru nevar dabūt uz interviju mēnešiem ilgi.

Šajā ēkā kādreiz dzīvoja Baltijas papīrfabrikas direktors un vēlāk – Rīgas mērs – Džordžs Armitsteds. Vietas nosaukums – Schlock. Vēlāk – Sloka. Ēkai ir aptuveni 200 gadu. Tagad te pabeigta apjomīga pārbūve, un nu Veselības un sociālās aprūpes centrā “Sloka” varam aplūkot renovēto A korpusu, kurā mitināsies 50 klienti. Korpusu atklāja 14. februārī.

“Sociālā darbiniece pateica, ka es, iedama uz skolām un stāstīdama par karu un gūstu, sēju naidu Latvijā. Un vēl viņa pateica: “Būtu tu gudrāka, varētu te palikt vēl mēnesi.” Ir paredzēta vēl viena medicīniskā izmeklēšana, kas man ārkārtīgi svarīga, tāpēc uztraucos,” stāsta AZOV kareive Marija Čeha (Gerda), kas veic rehabilitācijas kursu Latvijā. Vai iespējams, ka Ukrainas kareivju rehabilitācijas laiku un iespējas Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA) tagad nosaka sociālie darbinieki, nevis iestādes speciālisti un vadība?

“Kad krievi iebruka Bučā un Irpiņā, es nebiju morāli gatavs ieraudzīt tās zvērības, ko viņi tur paveikuši. Neatpazinu sadeguša cilvēka ķermeni, noturēju to par melnu atkritumu maisu. Tas bija šausmīgi. Kad atgriezos no šīm pilsētām, kādu diennakti skatījos multfilmas par Tomu un Džeriju, neko neēdu un neatbildēju uz zvaniem,” atminas Volodimirs Birjukovs, stāstot par to, ko pieredzējis izpostītajās ukraiņu pilsētās.