3.jūl 2018
«Pieceļoties no rīta un saprotot, ka man atkal jādodas uz darbu, es sāku raudāt. Un tā aptuveni trīs mēnešu garumā es cīnījos ar sevi, līdz sapratu, ka ilgāk tā nevar turpināties. Tā bija pirmā reize, kad piedzīvoju izdegšanu. Ir bijušas arī citas epizodes, bet tad es jau biju iemācījusies laikus pamanīt simptomus un rīkoties,» atklāj rakstniece Dace Rukšāne. Viņa par savu pieredzi ir gatava runāt, taču vairums no mums – nē, jo sabiedrība izdegšanu vairāk uztver kā cilvēka untumus nestrādāt, nevis kaiti, kas jāārstē. Tāpēc cilvēki izvēlas klusēt, tikmēr izdegšana var pāriet smagākā stadijā un attīstīties depresija.