Divdesmit piektajā jūlijā notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas divdesmit piektā jūnija sēde. Nācās klausīties sarunas, kam vajadzēja notikt vismaz 25. jūnijā. Tas atstāja pagalam nomācošu iespaidu.
Bīriņos notika tradicionālais Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs. Diena (22.07.), kas tika nosaukta par «pēcpusdienu pirms pirmās dienas», bija veltīta Latvijas informatīvajai telpai.
Deviņpadsmitajā jūlijā Starptautiskajā tirdzniecības centrā Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala delegācija gubernatora vietnieces Veras Jemeļjanovas vadībā prezentēja ārvalstīs mītošo tautiešu brīvprātīgai pārceļošanai uz Krieviju veltīto reģionālo ilgtermiņa atbalsta mērķprogrammu.
Gribētos, lai iecerētie likuma Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu grozījumi nepazemo Latvijas prezidenta institūtu un nepadara eksprezidentus par vulgāra tirgus objektiem katru reizi, kad jādomā par viņu nodrošinājumu.
Žēl, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa uztvēra Ilzi Naglu kā privātpersonu. Ja atbildētāja šajā ECT lietā – Latvija – nerimti paudusi, ka «ieiet Eiropas tiesiskajā telpā», tad efektīvāk būtu bijis turēt Ilzi, teiksim, par politisku fenomenu. Un valsts taupības (!) nolūkos nolemt viņai par labu kādu miljonu eiro.
Pirms pusotra gada Reformu partijas runasvīri apgalvoja, ka RP ideoloģisko pamatu veido «nopietns reformu piedāvājums». Tiešām, programmatiski pamatotus nolūkus nodarboties ar «valsts politiskās sistēmas reformēšanu» un «šauru interešu grupu vai atsevišķu cilvēku ietekmes uz valsts pārvaldi izskaušanu» varētu uzskatīt par iemeslu partijai.
«Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika,» vēsta Satversmes pirmais pants. Patiešām? Kas par to liecina? Formālo institūtu klātesamība vai šo institūtu pārņemtība ar neatkarības un demokrātijas garu?
Eiro ieviešanas komunikācijas stratēģija (2012) paredz valūtas maiņas sagatavošanai domāto informēšanas kampaņu sākt 2013. gada 1. maijā, bet visintensīvāk to izvērst «trīs mēnešus pirms eiro ieviešanas datuma».
Tad, kad privātās sajūtas un attieksmes būs iespējams kaut cik sagrupēt, Dziesmu svētku organizatoriem, vērtējot arī šīs attieksmes, būtu jāsniedz sabiedrībai profesionāls šo Dziesmu un deju svētku rezumējums.
Ja unitārā, turklāt mazā valstī vairojas reģionālās partijas, tad tas, manuprāt, nozīmē, ka šai valstij ir ne tikai nopietnas darba tirgus strukturēšanas, bet arī nopietnas politiskās iekārtas strukturēšanas problēmas.
Valdis Šteins – ģeogrāfijas doktors, Latvijas Tautas frontes iniciators, pirmais profesionālais LTF valdes priekšsēdētājs, LTF programmu izstrādātājs. Atjaunojis LSDSP darbību Latvijā.
Pasaule mainās. Ceturtā vara līdz ar citām varām grūstās oficiālajā telpā. Sabiedrība apkalpo un mobilizē sevi virtuālajā telpā. Septiņdesmito gadu sākumā Pentagona analītiķis nolēja presei slepeno ziņojumu par Vjetnamas karu.
Ja ar Šopens teic, ka mūzikai nav tēvijas, Dziesmu svētkiem gan ir tēvija. Priekšnesumu varētu tiražēt, ar to varētu braukāt tūrēs pa pasauli un apliecināt, ka mūzikai tiešām ir Visuma tautība. Dziesmu svētkus tiražēt nav iespējams.
«Sākotnēji bija paredzēts, ka ūdeni no Daugavas pārsūknēs ar sūkņa stacijas palīdzību, tomēr vairākus desmitus gadu vecā tehnika ātri salūza.» (delfi.lv)
Komponists Imants Kalniņš sarunā ar Neatkarīgo turpina izvērst savā atklātajā vēstulē (sk. Neatkarīgā, 18.01.2013.) Latvijas sabiedrībai izteiktās domas.
Labklājības ministres tiešāki vai netiešāki mājieni, ka Latvijas pensionāri ir liekēži un valsts balasts, nepadara viņu par Margarētu Tečeri, kura konfliktēja ar «proletariāta pūļiem». Pilnīgi iespējams, ka Ilze Viņķele vēlas pielaikot sev «dzelzs lēdijas» ārējo čaulu. Taču – arī dzelzs lēdijas nāk no iekšām.
Aizsūtīju vēsti Fransuā Olandam, ka Francijas karogā vajadzētu mazliet rozā. Zilais tur jau ir. Sarkanajam tur jāpaliek dižās vēstures dēļ. Bet, ja kas, tad var atteikties no baltā. Sevišķi rozā dēļ. Patlaban Eiropā nav vecmodīgākas krāsas par balto. Pat varavīksnē tās vairs nav. Patlaban Eiropā nav liekulīgākas krāsas par balto. Nevainībai ir vērtība tikai bērnu tirgū, bet tikumībai ir tikpat mazs reāls segums kā virtuālai burbuļu naudai. Ja būtu kāda liekulībai piedienīga krāsa, tā noteikti būtu jāliek katras Eiropas valsts oficiālos pasākumos izmantotā karogā. Kā vēl vienas šīs valstis vienojošas īpašības simbols.
Pašvaldību vēlēšanās zaudētāji nespēja pievērst sev pietiekamu 46% pilsoņu uzmanību. Taču – gribas atvēsināt arī uzvarētājus. Ja uzvarētāji, tikuši pie varas, nenovērtēs katrā pašvaldībā cēloņus, kuri noveda pie tā, ka Latvijā kopumā 56% pilsoņu palika mājās, tad būs iemesls akcentēt to, ka viņu varai ir gan likumisks pamats, bet nav faktiska vairākuma deleģējuma.
Vienpadsmitās Saeimas deputāts, apvienības Saskaņas centrs frakcijas priekšsēdētājs Jānis URBANOVIČS intervijā Neatkarīgajai vērtē nupat notikušās pašvaldību vēlēšanas un to dalībniekus.
Ko var izlobīt no svētdienas rītā pieejamajiem vēlēšanu rezultātiem un vēlēšanu nakts tērgām televīzijās, ja domāt tikai par valstī ietekmīgākajām partijām un gandrīz ne par ko citu?
Lumpenizācija ir sociāli regresīva būšana. Tā ir sociāli bīstama. Sevišķi Latvijā, kur pirmām kārtām, manuprāt, būtu jādomā nevis par padibeņu lumpenstāvokli, bet par augstāko aprindu, elites (politiskās un intelektuālās) lumpenizēšanos.
Kad Lielbritānijas amatpersonas pēc bundzinieka, karavīra (tātad «valsts cilvēka») nogalināšanas ieteica citiem valsts cilvēkiem nerādīties sabiedriskās vietās formas tērpos, man šķita, ka šī slepkavība, lai ar nav tiesiski sankcionēta, tomēr tiek publiski izmantota, lai tradicionālās kultūras pārstāvjiem šajā zemē kārtējo reizi ieteiktu atkāpties vēl par milimetru tālāk no savas kolektīvās pašidentifikācijas modeļiem.