Viktors Avotiņš / Autori

Latvijas politikai tāpat kā Latvijas teātrim tagad viena nelaime. Mūsdienīga stratēģiska (vertikāla) teksta trūkums. Taču arī tas, kas te reiz jau stāvējis vertikāli un audzis debesīs iekšā, nu tiek guldīts un aplūkots horizontāli.

Neatkarības deklarācijas divdesmitajai gadadienai veltīto pasākumu klāstu 22. aprīlī ievadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas un 4. maija deklarācijas kluba rīkota konference – diskusija Latvijas neatkarības atgūšanas stratēģijas izvēle un īstenošana (1989. gada 31. maijs – 1990. gada 4. maijs): starp ideāliem un īstenību.

Lasīju informāciju, cik nu kurā vietā braši talkots, un iedomājos, cik aplam mani audzināja bērnībā. Taču – tie bija senseni laiki un dziļdziļi Latgales lauki. Kā jau tādā lauku mucā augušam un pa dabas spundi barotam, man galvā ilgi stāvēja muļķība, ka jānovāc ir tad, kad netīrs.

Saeimas publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāti, satikušies ar ierēdņiem, kuri atbild par pārvaldes reformu, esot jutušies kā pabaroti ar medusmaizi un bonbonkām.

Izlasīju delfos virsrakstu Aizsākusies kuluāru politiskā cīņa par atkritumiem. Iespaidojos, un tā radās šis virsraksts. Atkritumi man te ir viss tas, kas stāv ārpus kvalificētas, lietišķas diskusijas par profesionālu amatpersonu.

Par trešo ģenerālprokurora termiņu ir jau četrdesmit pieci Saeimas deputāti. Četrdesmit septiņi vēl nav atzinušies. Astoņi kaut kur bēguļo. Bet vairākums – tas ir tikai laika jautājums.

Tās puķes, kas tagad pārklāj Poliju, ir sāpju un līdzjūtības puķes. Tās puķes, kas gulst pie Polijas vēstniecībām, ir patiesa, rūgta saviļņojuma puķes. Diemžēl starp līdzjūtības un augstsirdības vārdiem, kas ārpus Polijas gulst ap poļu nelaimi, ir daudz mēslu.

Kā viena diena pagājuši divdesmit atjaunotās neatkarības gadi. Kur nu – kā diena, kā sekunde tie pagājuši. Tik ātri, ka daudziem nav pieticis laika apjēgt, ka labu nākotni te neviens cits negādās un baļķus no ceļa nenovāks.

Latvijā iebrauc debilizācijas tanki. Tiem apkārt pulcējas Latvijas ministri, politiķi, inteliģences pārstāvji ar ziediem, sajūsmas asaru traukiem un plakātiem.

Šim ticējumam visvairāk pieķērušās tieši varas partijas. Laikam taču Saeimas nams stāv uz kaut kādas īpašas āderes. Partijām, kas tajā tikušas, nogriežas zaļš gar acīm un tās bez naudas vairs neko nejēdz.

Katram pārvalstisku kantoru ieteikumam Latvijā pretī tecēs kāds docents, kurš kāros būt šā ieteikuma aģitators. Kā gandrīz visiem tā sauktajiem šābrīža ekspertiem, viņam būs kaut kāda daļa taisnības. Kaut kāda daļa.

Stabilā pilsoniskā sabiedrībā mēs pieredzētu shēmu: "kārtējās vēlēšanas – jaunas sejas – pazīstamas partijas". Taču lielā mērā atkal redzēsim un paši kā vēlētāji dosim priekšroku shēmai: "kārtējās vēlēšanas – pazīstamas sejas – jaunas partijas". Proti – nobalsosim par vienas un vienotas nomenklatūras dažādiem, daļēji atjaunotiem brendiem.

Esmu ieņēmis galvā, ka filozofi ir cilvēki, no kuriem man vajadzētu mācīties domāt. Vecums un ievirze nav svarīgi. Svarīgs personības vēriens un domātspēja. Varbūt tāpēc vēlmē izšķirt iekšējus LU VFF strīdus (par prioritāro, par resursiem...) nevis ar kvalificētu diskusiju, bet ar kritiskas attieksmes veidošanu plašā publikā, nevis ar patiesību, bet ar masu – nesaskatu progresa pazīmes.

Mūsdienās apcerēt kādu vienu kārtējā terora akta izcelsmes versiju, balstoties publiskajā informācijā, diemžēl nenozīmē aprakstīt lietu stāvokli, bet propagandēt noteiktu valstu varai, politiskām grupām vai pašam pievilcīgāko uztveres stereotipu.

Konsolidācija notiek ne tikai labējo un valdošo partiju spārnā. Konsolidējas arī visradikālākie kreisie spēki. Partijas 13. janvāra kustība priekšsēdētājs Vladimirs Lindermans un Osipova partijas priekšsēdētājs Jevgeņijs Osipovs stāsta Neatkarīgajai, kā vārdā un kādam mērķim dibināta šo organizāciju apvienība Internacionāle.

Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas universitātes "gojko mitiču" (publiskais rupors – A. Leimanis) izteikto apgalvojumu adresātiem un oponentiem: asociēto profesori, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes domes priekšsēdētāju Elgu FREIBERGU, dr.phil., profesori, LZA akadēmiķi Maiju KŪLI, LU VFF filozofijas maģistrantūras 2. kursa studentu Igoru GUBENKO, dr.phil., profesoru, LZA korespondētājlocekli Igoru ŠUVAJEVU.

Nebalsošu par partijām, kuras spekulēs ar ļaužu sociālekonomisko stāvokli. Jo reitingu saraksta priekšgalā pirms vēlēšanām nebūs partiju, kuras nav par šo stāvokli tā vai citādi, pozīcijā vai opozīcijā atbildīgas. Jo manā uztverē sistēmiskās krīzes cēloņi pamatā balstās politiskā režīma kvalitātē un bez politiskā režīma reālas maiņas krīze nav pārvarama. Ja sabiedrība ir pārāk nolaista, lai pieprasītu šo maiņu, Latvijas partiju sistēmai jāsagrauj pašai sevi un jāuzbūvē no jauna. Esošajos apstākļos vadoties pēc principa, ka politiķiem un birokrātijai pienākas atbildība un darbs, bet demokrātija nepienākas. Tā pienākas sabiedrībai. Šobrīd ir otrādi. Tas varbūt arī būtu jaunais stāsts. Postmodernās ideju skrandas, ar kurām šobrīd kā jaunām plātās tiklab Vienotība, cik TP vai SC, tāds nav.

Samazinātā valdība sastrādājusi pirmo muļķību. Esošajā (!) situācijā pieņēmusi lēmumu nevis par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas transformāciju, bet par likvidāciju.

Kā tāds Imigrācijas likuma grozījumu pamatiemesls – ierosinājums pārdot uzturēšanās atļaujas ārvalstniekiem par noteiktu investīciju (biznesā, nekustamajos īpašumos) cenu – lielas iebildes nerada. Lietišķs priekšlikums, kura nolūks iepludināt kaut cik kapitāla izsīkstošajās finanšu straumēs.

Jau kuro gadu mediji pirms 16. marta un 9. maija pilni ar mēsliem. Proti – priekšplānā tur nav vis leģionāru vai Padomju armijas gaitu izklāsts un vērtējums. Priekšplānā nav stāsts par cēloņiem, tostarp mūsdienu cēloņiem, kuru dēļ dažādās sabiedrības grupās tik daudzus gadus pēc kara attiecīgo notikumu uztvere ir dažāda. Par to, kāpēc šī uztvere nekad netaps vienota. Par to, kāpēc nav izdevies panākt, lai dažādas sabiedrības grupas samierinās ar šo dažādo uztveri kā dotumu, kā unikālu pieredzi vai mācību, lai neiesprūstu vēsturē, bet gūtu lielāku sparu pievērsties nākotnei. U.tml.

Valdības amatpersonas un eksperti, minot šīs valdības panākumus – valsts izraušana no maksātnespējas, smaga budžeta un smagu budžeta grozījumu pieņemšana bez valdības krišanas, eksporta stabilizācija, uzņēmējdarbības stabilizācija un optimizācija, pozitīvas epizodes rūpniecībā... – vairāk nodarbojušies ar šo panākumu propagandu nekā iekļāvuši un vērtējuši tos laika un situācijas (makro)kontekstā.

Ja arāji sējas laikā lauka malā spēlētu auglības mistērijas, bet pie aršanas neķertos, nez vai kādam nāktu prātā tos turēt par arājiem. Ja strādnieki visu laiku, rokas pret darbgaldiem izstiepuši, korī slavētu darba tikumu un pie darba nestātos, tie būtu vien slaisti.