Komentāri

Ir noticis tāds kā lūzums – gluži vai vēsturisks pagrieziens! Premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) trešdienas “Rīta panorāmā” sacīja frāzi “Mums jābeidz raustīt sabiedrību”. Beidzot pēc gandrīz diviem kovidsērgas gadiem Krišjānis Kariņš ir nācis pie šādas atziņas! Bet labāk vēlāk nekā nekad.

Prātīgi cilvēki māca: pirms kādam saki ko ne pārāk patīkamu, vispirms pasaki kaut ko labu. Pirms kritizēt valdības vadītāju, pateikšu ko labu. Krišjānis Kariņš ir ļoti drosmīgs, jo nebaidās runāt tiešajā ēterā un atklāt savas patiesās domās. Nav svarīgi, vai viņš šīs domas atklāj apzināti vai neapzināti. Galvenais, ka atļaujas būt tāds, kāds patiesībā ir. No vienas puses, apsveicami, bet no otras – vai tiešām mums vajadzīgs premjers ar tādu redzējumu, kādu viņš pauž?

Pētījumu centrs SKDS pēc “Neatkarīgās” pasūtījuma ir izpētījis iedzīvotāju uzticēšanos dažādām institūcijām un konstatējis, kādi 2021. gada nogalē ir reitingi virknei sabiedrībā pazīstamu politiķu no varas, Saeimas opozīcijas un ārpusparlamenta opozīcijas spēkiem. Šajā rakstā apskatu tos, kas ir vai nu nepārstāvēti 13. Saeimā, vai arī Saeimā ir bijuši ievēlēti, taču starplaikā ir frakciju un partiju pametuši, dibinājuši savu jaunu partiju vai piedalās jaunas partijas aktivitātēs.

Rietumvalstu vēstniecībās Kijevā tiekot pakoti čemodāni, un no malas tas izskatās gandrīz kā bēgšana. Gandrīz kā neapšaubāms signāls, ka karadarbība vairs nav novēršama. Taču nebūsim tik pesimistiski.

Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšana vienlaikus atklāja arī ne vienu vien mūsu politiskās vides strutojošo augoni. Bet iesākumā neliels ieskats vēsturiskajā fonā, jo jauniem cilvēkiem šis fons saprotamu iemeslu dēļ nav zināms, bet arī tiem, kuri tajos laikos dzīvojuši, daudz kas pa gadiem no atmiņas pagaisis. Es par sliktu atmiņu nesūdzos un tā laika notikumus atceros labi.

Jau pagājušās nedēļas piektdienā ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”)padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem Miks Strazdiņš atsūtīja atbildi uz maniem jautājumiem par ministra komunikācijas padomnieces Annemarijas Sofijas Rukšānes darba pienākumiem, jau dotajiem padomiem, atalgojumu utt. Atzīstos, esmu vientiesīga, jo gaidīju jēgpilnu tekstu.

Šā gada 10. janvārī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) ievēlēja Anitu Braunu par valsts SIA “Latvijas Radio” galveno redaktori. Drīz vien viņa slēdza brīvu piekļuvi savam tviterkontam. Tagad viņas ieraksti ir pieejami tikai pašas Braunas atlasītām personām.

Bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministrs, tagad Saeimas deputāts Juris Pūce (“Attīstībai/Par!”) ir ievērojami uzlabojis savu reitingu.

“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.

20. janvārī Baumaņa skvērā pie Rīgas apgabaltiesas tika atklāts tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidots piemineklis Latvijas brīvības cīnītājam, padomju laika disidentam Gunāram Astram.

Šis ir 14. Saeimas vēlēšanu gads, tāpēc politiķi, polittehnologi un vienkārši politikas vērotāji cenšas uzminēt – kuri būs svarīgākie jautājumi, ap kuriem grozīsies galvenās priekšvēlēšanu debates?

Kad iekāpjam vannītē, ko sauc par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), sākumā šķiet: vai, cik mīlīgi! Tāds silts, šampūnīgs ūdentiņš, tik daudz ļaužu tur taisa pičiņu pačiņu austiņām un actiņām... Kad sākam skaitīt, cik tad īsti ir to vannītes baudītāju, nevar īsti saskaitīt: viņu ir simtiem. Sajūk skaits kā šampūna burbuļi. Vienā ministrijā. Vienā valsts struktūrā.

No 1917. līdz 1918. gadam Baumaņa skvērā pretī tagadējai Rīgas apgabaltiesai stāvēja “koka Fricis” – piemineklis vācu karavīram. 1919. gadā pie īslaicīgās komunista Pētera Stučkas valdīšanas tur bija Kārļa Marksa akmens galva.

Kā jau bija gaidāms, Saeima otrdien apstiprināja grozījumus pandēmijas pārvaldības likumā un pagarināja ārkārtējo [naudas apgūšanas] stāvokli līdz februāra beigām

Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir konstatējis reitingus amatpersonām un politiķiem 2021. gada noslēgumā. Tostarp pētījumā atspoguļojas arī iedzīvotāju uzticība virknei to deputātu, kuri 13. Saeimā ievēlēti no partijas “Saskaņa” un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sarakstiem un kuri joprojām darbojas šo partiju parlamenta frakcijās.

Kamēr politiskie apskatnieki vēl cenšas uzminēt, ar kādu “vēstījumu” šoreiz nāks klajā JKP, lai 1. oktobra Saeimas vēlēšanās nekristu ar seju dubļos, šī grupējuma līderis Jānis Bordāns rīkojas. Uz pārmetumiem, ka partijai gaidāmajās vēlēšanās nekas nespīd, jo tā esot tikpat tukša čaula kā “Parekss banka” brīdī, kad to par vienu latu nopirka Godmaņa valdība, Bordāns atbild smīnot – nesagaidīsiet!

20. gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā baznīca bija institūcija ar vienu no visaugstākajiem sabiedrības uzticības reitingiem.

Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir aprēķinājis reitingus lielāko pašvaldību vadītājiem.

Kultūras ministrija viltus pētījumu (pseidozinātnes) popularizēšanas ietvaros uzsākusi kārtējo naudas apgūšanas kampaņu – “viltus ziņas ir lipīgas”.

Pirms runājam par situāciju šodien, jāpakāpjas nedaudz atpakaļ. Uz 2007. gada 8. februāri, kad Saeimā tika ratificēts Krievijas – Latvijas robežlīgums.Tajā dienā piecpadsmit partijas “Visu Latvijai!” jaunieši noorganizēja Latvijas jaunākajā vēsturē spilgtāko politisko performanci. Ledainā februāra spelgonī viņi ar atkailinātām krūtīm 40 minūtes piketēja pret Abrenes atdošanu Krievijai. Var jau pasmīnēt un teikt, ka šī “Visu Latvijai!” akcija bija tāda teatrāla izrādīšanās, taču bargais sals pasākumam piešķīra īpašu dramatismu. Ja tajā dienā laika apstākļi būtu maigāki, tad diez vai akcijai būtu tik nozīmīga politiskā ietekme.

„Ministri nāk un iet, un katrs vēlas kaut ko mainīt. Un šobrīd top jauns skolu finansēšanas modelis, kur jauši vai nejauši pazudusi mākslu jomas finansēšana. Tas ir zemiski no Izglītības ministrijas puses, jo tas notiek laikā, kad skolotājiem un skolu direktoriem uzlikti jauni pienākumi: attālināto mācību organizēšana, bērnu testēšanas organizēšana, epidemioloģiskā drošība, pedagogu masveida slimošana, kas prasa stundu aizvietošanu,” teic Gundega Rancāne, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle.

Tā Latvijas tautas daļa, kas vēl skatās televīziju un klausās radio, redz un dzird, ko par respiratoriem paudis Krišjānis Kariņš (JV), ko par skolu slēgšanu vai mājsēdi domā Daniels Pavļuts (AP), kādu jaunu cietumu grasās būvēt Jānis Bordāns (JKP). Dzīve kūsā, un tie, kas pieplakuši pie televizora ekrāna, dzīvo tai līdzi. Galvenie “flagmaņi” ir Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR) – ziņu, diskusiju un analītiskie raidījumi.