Elita Veidemane / Viedokļi

“Manam vīram Igoram* palika slikti ar sirdi, mēs izsaucām “ātros”, un viņu ievietoja visparastākajā Londonas slimnīcā, reanimācijas nodaļā,” stāsta Marija, atcerēdamās septiņus gadus senus notikumus. “Mēs – mans dēls, meita un es – drīkstējām viņam būt klāt visu laiku. Mēs tur bijām desmit dienas – līdz viņa aiziešanai,” Marijas balss aizlūst. Viņas iedrošināšanās atklāt tik personisku stāstu ir saistīta ar neseno notikumu Latvijā: vīram slimnīcā aizliedza atvadīties no mirstošās sievas, aizbildinoties ar karantīnu...

Tā kā augsto krēslu aprindās pēc publikācijām par VID valdīja mierpilns un līdzsvarots klusums, pārņēma nevaldāma vēlme uzzināt, ko tad īsti domā šīs aprindas.

Nesen, 3. martā, Kaspars Dimiters man atsūtīja lirisku, aizkustinošu dziesmu, ko pats bija sacerējis – veltījumu dēlam Stefanam Ezram viņa dzimšanas dienā. Nosūtīju komentāru: “Skaista, dziļa dziesma. Jācer, ka tu līdz ar šo dziesmu atgriezīsies no maldu ceļiem, kuros aizstāvēji asiņaino, nacistisko agresoru – krieviju. Ļoti ceru.” Jā, krievija manā vēstulē bija ar mazo burtu, Kaspars Dimiters – bez tradicionālā apzīmējuma “dziesminieks”. Roka necēlās.

Mierpilns, līdzsvarots klusums. Tāds ir iestājies pēc skandāliem, kurus pamanīja lasītāji, taču “nepamanīja” valdība, Saeima un tiesībsargājošās struktūras. Skandāli ir iekapsulējušies kā dziļi augoņi, un tikai precīzs skalpeļa grieziens var atbrīvot valsts organismu no strutām.

Pēdējā laikā nekas tā neuzmundrināja sabiedrību kā 3. februāra ziņa par to, ka ir mainījies Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku korpuss. Bet pavalstnieku prieka apogejs tika sasniegts ar paziņojumu, ka premjeram nu būšot arī savs fotogrāfs – Gatis Rozenfelds. Par ģērbēju, kafijas pienesēju un kabatlakatiņa pasniedzēju gan nekas netika ziņots.

Okupantu tanks T-72B, ko sašāvuši ukraiņi, ir izlikts apskatei Kronvalda parkā, iepretim Krievijas vēstniecībai. Līdzīgi lūžņi tika nogādāti uz Igauniju, Lietuvu un Vāciju. Ikviens šāds objekts ap sevi veido savpatnu auru, un tā uz cilvēkiem iedarbojas dažādi. Reizēm ir tā, ka valdības vairs nevar saprast, kā tikt vaļā no šīs auras...

Igauņi ironizē: šīs vēlēšanas ir visai garlaicīgas – tāpēc, ka galvenie jautājumi ir valsts aizsardzība un drošība, un tie ir aizēnojuši visu pārējo. Svētdien, 5. martā, notiek Igaunijas parlamenta (Riigikogu) vēlēšanas, un tajās izšķirsies – vai pie varas paliks labēji centriskā Reformu partija, ko vada premjerministre Kaja Kallasa. Protams, paliek jautājums – ar ko uzvarētāji ies kopā, veidojot koalīciju?

Kāda jēga no Saeimā strādājošas Ilgtspējīgas attīstības komisijas, ja valdība uzņēmusi kursu uz paātrinātu valsts īsspējību, kas izpaužas skolu slēgšanā un medicīnisko pakalpojumu pieejamības ierobežošanā.

Septiņu darba grupu, 122 ekspertu un Valsts kancelejas ierēdņu darbs valsts pārvaldes modernizēšanas jomā izpaudies 59 lappuses garā tekstā par to, kā tā tiks modernizēta. Modernizācijai nauda jau iedalīta – ik gadu papildu 859 306 eiro – mediķi, skolotāji, piensaimnieki var paciesties, bet, ja nē – var modernizēties.

Ar pāļu dzinēja neatlaidību Izglītības un zinātnes ministrija turpina Latvijas skolu tīkla “optimizāciju”, latviski runājot, skolu iznīcināšanu. Rindā uz utilizāciju ir vairākas skolas, kuru vadība gan vēl cer uz brīnumu – palikt izglītības ierindā. Taču ministrijas absolūtā neinterese par skolotāju un bērnu likteni izsvītro brīnumu iespējas.

“Karš nav olimpiskās spēles, tur nepietiek ar piedalīšanos,” – šāda doma izskanēja Dailes teātra un fonda “Mākslai vajag telpu” tiešsaistes diskusijā “Kā nosargāt valsti”, kas notika 24. februārī – dienā, kad apritēja gads kopš nacistiskās Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Diskusijas sākumpunkts bija Dailes teātra izrāde “Kur pazuda valsts?”, un šis jautājums faktiski joprojām nav atbildēts līdz galam.

Baltmaizes klaipiņš, ko veikalā sauca par saiku, bija mikls, tāds kā sakrities, bet neparasti garšīgs. Vismaz tā mums šķita. Mēs, bērni, baltmaizi tobrīd ēdām pirmoreiz. Tas bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Jā, man ir tieši tik daudz gadu, lai atcerētos brīdi, kad veikalos pēkšņi parādījās baltmaize – pēc rupjmaizes “ķieģelīša” ēras. Un atceros arī pateicības izjūtu cilvēkos, sak, paldies partijai un valdībai, kas mums devusi laimi – ēst baltmaizi.

“Mazināt Daugavpils universitātes kapacitāti un spēju būt pilsētas komandcentram, Latvijas pierobežā faktiski apstādinot lielākās reģionālās universitātes darbību – tas ir valsts drošības jautājums,” uzskata Daugavpils universitātes prorektors Arvīds Barševskis. Izglītības un zinātnes ministrija – bez paskaidrojumiem, bez koncepcijas, toties ar bruņutransportiera bezierunu uzbraucienu – izlēma, ka Daugavpils universitāte (DU) jāpievieno Latvijas Universitātei (LU).

“Teju katru dienu kāds no politiķiem, sākot ar premjeru, turpinot ar ministriem un deputātiem, kuri pamanās tikt ēterā, piesauc izglītības kvalitāti un “tēš” vienas un tās pašas muļķības: maza skola – nav kvalitātes, liela skola – ir kvalitāte. Tieši kādā veidā uzlabosies izglītības kvalitāte, ja skolēnu ar mācīšanās grūtībām ieliks lielā klasē?” vaicā Gundega Rancāne, Makašānu amatu vidusskolas direktore. Aplamības ar izglītības sistēmas “reformu” turpinās, un mēs par to arī turpināsim runāt.

Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena kādā savā 2020. gada runā sacīja: “Ja esat vecāki vienā valstī, jūs esat vecāki katrā valstī.” Minētajā paziņojumā viņa norādīja, ka jānodrošina, lai vecāku stāvoklis, kas konstatēts vienā dalībvalstī, tiktu atzīts visās pārējās dalībvalstīs visiem nolūkiem. Šī iniciatīva tika atzīta par vienu no galvenajām darbībām ES stratēģijā par bērna tiesībām un LGBT IQ līdztiesības stratēģijā. Tagad iniciatīva nāk ar jaunu sparu.

Mūsu zemnieki pienu uz tīrumiem vēl neizlej, laikam jau latvietim piemīt dziļa cieņa pret pārtiku, pret lopiņiem, kas šo pārtiku dod. Taču pienu par velti izdala gan: Cīravas pagasta lopkopis Jānis Jansons sestdien cilvēkiem uzdāvināja 4,5 tonnas piena. Nodot pienu pārstrādātājiem ir galēji neizdevīgi: vēl pērn par vienu litru piena zemniekiem maksāja 54 centus, tagad cena nokritusies līdz 28 centiem, pat zemāk, un tas ir zem pašizmaksas. Piena dalīšana ir zemnieku protests.

Beidzot virzību uz apstiprināšanu Saeimā uzsācis Valsts aizsardzības dienesta (VAD) likumprojekts. Pirmais obligātais iesaukums plānots jau 1. jūlijā. Likumu vajadzēja pieņemt jau 2017. gadā, taču toreiz tam pietrūka politiskās gribas.

“Biju plānojis šodien ar viņu tikties,” otrdien teica Miroslavs Mitrofanovs, Rīgas domes (RD) deputāts (LKS). Taču nepaspēja: Tatjanu Andrijecu dienu iepriekš aizturēja Valsts drošības dienests (VDD). VDD paziņojumā norādīts, ka 6. februārī ir aizturēta prokremliska aktīviste, kura, saskaņā ar dienesta rīcībā esošo informāciju, ir iesaistīta pret Latvijas nacionālās drošības interesēm vērstās aktivitātēs saziņas lietotnē “Telegram" izveidotajā kanālā “Baltijas antifašisti”.

“Mēs dzīvojam Klīversalā un vēlamies, lai arī citi zinātu, ka Rīgā ir ne tikai Āgenskalns vai Torņkalns,” turpinoties ielu pārdēvēšanas epopejai, teic Klīversalas iedzīvotāji. Viņi nevēlas, lai Staraja Rusas iela pārtop par Hugo Celmiņa ielu. Vai tiešām latviešu sabiedriskā darbinieka, politiķa, agronoma vārds klīversaliešiem neiet pie sirds? Nē, viss ir citādi. Par iedzīvotājos izraisīto sašutumu “jāpateicas” Rīgas domei, par kuras lēmumiem Klīversalas iedzīvotāji šonedēļ iesniegs prasību tiesā.

Slimība bija gadiem ilga un beigās arī – ļoti smaga. Un naktī uz 28. janvāri politiķis, sabiedriskais darbinieks, 5. un 6. Saeimas deputāts Joahims Zīgerists aizgāja viņsaulē. To apstiprināja viņa draugs un domubiedrs Odisejs Kostanda. Vēl 2020. gadā Joahims Zīgerists bija aktīvs sava politiskā viedokļa paudējs, jo, viņaprāt, nedrīkst pamest pusratā to, kas iesākts. „Kad slimība bija tiktāl progresējusi, ka Joahimam bija grūti sarunāties, mēs sarakstījāmies,” tā Odisejs.

“Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” – ar dziļu, pat eksaltētu rūpi pie sabiedrības vērsās topošā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Saruna portāla “Delfi” studijā notika pērnā gada decembrī, pāris dienas pirms Kariņa otrās valdības apstiprināšanas. Tā ir nepelnīti aizmirsta diskusija, kas liek domāt par to, kādā nevirzienā dodas mūsu izglītības sistēma un kādus karogus rokās tur ministrijas vadība.

Vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets, vēstures vietā ir mācību priekšmets ar nosaukumu “šis un tas par šo un to”; ja vidusskolēns neizvēlas vēsturi apgūt padziļināti, sanāk viegla pagrābstīšanās gar tēmām “Ulmanis un sviests”, “Kauņas Žalgiris”, “Vikingi”; skolotājs var izvēlēties, par ko stāstīt: par Musolīni, Aristoteli vai Daini Īvānu, – “Neatkarīgajai” atklāj Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības (VSZSB) valdes loceklis Toms Gulbis.