Viktors Avotiņš / Autori

Ekonomists Uldis Osis Valsts prezidenta Andra Bērziņa sacītajam – «mums ir daudz dažādu politiku un stratēģiju, bet trūkst konkrēta šodienas rīcības plāna» piebilda: «Sāksim ar to, ka valstij īsti nav arī šo stratēģiju.» (Diena, 4.03.2013.)

Tikai Latvijā politisko partiju spices cilvēki aicina vēlētājus pirms vēlēšanām, cik vien iespējams, uzlabot nodokļu budžeta ainu pašvaldībās, kur pie varas ir šo partiju sīvākie konkurenti.

Igauņi mums paraugs. Ne tik vien tautsaimnieciskās, bet arī tautas lietās. Kur mēs vēl pa vienam, tur igauņi jau kopā. 7. janvārī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess atklāja Igaunijas Tautas Saeimu (Rahvakogu).

Acīmredzot ir parocīgi runāt par Eiropas vērtībām pastarpināti. Abstrahēt tās. Jo tad viegli uzmesties par šo vērtību priekšnieku, privatizēt to interpretācijas. Distancēt runas no vērtību prakses konkrētā vidē.

Bija vesels gads laika, lai apskatītu 18. februāra referendumu no visām pusēm. Taču joprojām vai ikviens tajā redz tikai to, ko grib redzēt, un ne par kripatu vairāk. Viens redz 74,8%, otrs 25,2%.

Saeimas partijas sākušas izrādīt, ka arī pašvaldību vēlēšanās katrai no tām savs krekls būs tuvāks. Acīmredzot arī vietējās varas līmenī tām nav padoma, kā paplašināt savu elektorātu uz pretinieka vājuma rēķina.

Agrāk pirms vēlēšanām desa dažviet kļuva garāka un zeķbikses pieejamākas. Tagad pirms vēlēšanām allaž iesēdina vai aiztur kādu kukuļdevēju vai ņēmēju. Nekas daudz nav mainījies. 1992. vai vēl 1998. gadā vēl bija pilnīgi normāli jautāt – ja mums ir ietekmīgi korumpanti, kāpēc tie nesēž?

«Ne reizi vien pārbaudījis savu sirdsapziņu Dieva priekšā, esmu nonācis pie pārliecības, ka ievērojamā vecuma dēļ man vairs nepietiek spēku, lai pienācīgi veiktu Svētā Pētera kalpošanu,» 11. februārī paziņoja pāvests Benedikts XVI.

Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei taisnība: «Ir bezatbildīgi apgalvot, ka vispār nav veiktas strukturālās reformas. Valsts pārvaldē ir veiktas daudzas strukturālās reformas.» (NRA, 9.09.2011.) Un līdzīgā garā veiktas daudzas valsts pārvaldes reformas.

Tikai Latvijas Labklājības ministrijai un dažiem fiskālai ideoloģijai pakalpīgiem ekspertiem varēja iešauties prātā, ka attieksme pret izdienas pensijām saistāma nevis ar konkrētu profesiju loku, bet ar visu nodarbinātības lauku.

Es esmu pret eiro galvenokārt tāpēc, ka man nav pārliecības, vai sulaiņi, kuri atdevuši daļu pašnoteikšanās, spēj sarunāties kā līdzvērtīgi ar mūzikas pasūtītājiem. Turklāt man šķiet, ka mūsu sulaiņi spītīgi izvairās skart politisko kontekstu, kurš mūzikas pasūtītājiem liekas arvien aktuālāks.

Pagaidām nav īsti skaidrs, ar ko politiskā vide, kura kritizē, teiksim, Edmunda Sprūdža vai Roberta Ķīļa piedāvātās idejas, ir savā zināšanā pārāka par šiem ministriem. Ja Edmunda Sprūdža vadītajai ministrijai (tieši Sprūdža vadītajai ministrijai, nevis Sprūdžam kā vienpatnim) diezgan bezkaunības piedāvāt Saeimai nesagatavotus un pienācīgi nepamatotus lēmumus, tad tas nozīmē, ka pirmām kārtām ir apšaubāma VARAM kadru un tikai pēc tam tās politiskā vadītāja kompetence.

1950. gada 20. jūnijā laikraksts Pravda publicēja rakstu Par marksismu valodniecībā. Autors – tolaik galvenais Padomju Savienības valodnieks.

Katram ministram Dombrovska valdībā sava lellīte. Dažam vairākas. Finanšu ministram – eiro, labklājības ministrei – nabadzības uzturēšana, kultūras ministrei – kultūras nešana, pašvaldību ministram – tautas pārstāvības revīzija, izglītības ministram – augstskolas, veselības ministrei – nodokļu veselība, ekonomikas ministram – reemigrācijas plāns…

Interesanti, kāpēc neviena pati amatpersona neuzstāj, ka par Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pilnīgu (!) ratifikāciju mēs nobalsojām jau 2003. gada 20. septembrī? Tāpat kā par pievienošanos eirozonai.

Man Visu Latvijai!TB/LNNK piedāvājums izvērtēt visu ministru darbību šķiet pilnīgi saprotams. Turklāt es to uztveru kā atgādinājumu premjerministram. Jo 5. un 6. Saeimas sasaukumu laikā (varbūt arī pēc tam) tika pausta apņemšanās, ka premjerministrs ik gadu sniegs Saeimai atskaiti par valdības darbu (tātad – vērtēs ministrijas un ministrus).

Ikviens mēģinājums mobilizēt sabiedrību, ikviens atgādinājums par dzīves vērtību un jēgu, lai cik tas liktos naivs, ir apsveicams. Tautas manifestācija 20. janvārī bija svarīgs notikums, kuru liela daļa izlikās nedzirdam.

Būtu labi, ja ministrijas, ierēdņi un arī daļa ekspertu ieceres, kuras prasa esošā pārvērtēšanu, mācētu ne tikai paziņot, bet arī informētu par tām.

Nupat izlasīju: «Aizsardzības ministriju satrauc sliktā jauniešu veselība.» Nodomāju – veca ziņa. Bet, izrādījās – mediji šo veco ziņu tiktāl iemīļojuši, ka regulāri pārpublicē teju divdesmit gadus.

Saeimas koalīcijas partijas nospriedušas, ka skaistākas par Nilu Ušakovu var būt tikai sievietes. Nevar saprast, vai Saeimas koalīcijas partijas pašvaldību vēlēšanas Rīgā tiešām uztver tik nopietni, kā pašas apgalvo, vai ne.

Sakarā ar satiksmes ministra demisiju tiek rīkotas kārtējās partiju dejas. Deju gaitā tiks noskaidrots, kas pienākas sešniekam, kas pienākas prievītei, kas pienākas tiesiskuma praviešiem, kas atlec reformu pastarītim.

Tas taču ir jauki, ka valsts uzņēmumu panākumi ļauj to augšgalam pieņemties treknumā. Tas nozīmē, ka, lai saglabātu harmonisku uzņēmuma figūru, labākas dienas gaida arī speciālistus, katru darbinieku.