Viktors Avotiņš / Autori

Saeimai, ja tā vēlas dot valdībai lielāku vaļu, diemžēl jānosaka, ka šī vaļa nenozīmē patvaļu, nenoliek valdību ārpus likuma un Satversmes. Jānosaka arī tas, ka vaļa tiek dota, lai valdības rīcība būtu valstiski rezultatīva un pievērsta valstij, nevis kādu citu spēlētāju interesēm vai diktātam.

Nodokļi ir jāmaksā. Nesamaksātie nodokļi ir jāpiedzen. Nodokļu nemaksātāji ir jātiesā, un tiem jāsaņem sods. Tas ir tiesiskas valsts ceļš. Pārējie ceļi, tostarp tiesisku instrumentu aizstāšana ar birokrātiskiem, ir pie varas tikušu ķēkšu ceļi.

Acīmredzot reformas atsevišķās nozarēs te nekad nebeigsies, un nozares (medicīna, izglītība, kultūra, sabiedriskie mediji...) nespēs pārslēgties uz stabilu attīstību, ja vien to struktūras formāli nelikvidēs. Proti – ja neatlaiž visus no augšas līdz apakšai un jaunas struktūras komplektē tā, lai vecie principi un atsevišķos gadījumos arī vecie darba kolektīvi nemaisās pa kājām.

Pirms tapt par ģenerālprokuroru, te ikvienam šā amata kandidātam kādu laiku lemts būt politiskai lellei. Starpība vien tā, ka cilvēkus, kuri tiek virzīti pirmo reizi, grūtāk iztaisīt par ikonām, par politiskām mēbelēm un izstumt politiskā izsolē.

Protams, tiem, kuri vēlējās lielus satricinājumus, šā gada 13. janvāris likās tukšs un bēdīgs. Droši vien arī Iekšlietu ministrija bija iedomājusies, ka policijai izdosies daudz spilgtāk apliecināt to, ka tā neēd savu maizīti velti. Nu, izrādās, ka "lieki tērēti vērienīgi policijas resursi".

Zīlnieces apmeklējums premjerministram nav gājis secen. Ne jau nu tāpat vien, bez astrālas iedvesmas šī valdība izvairās argumentēt savu darbību, bet apelē pie ticības. Gūti ievērojami panākumi. Saskaņā ar DnBNord pētījumu tikai 6% cilvēku saprot, ko un kāpēc valdība dara.

Iespējams, pērnā gada 13. janvāris varēja kļūt par lūzuma punktu varas un sabiedrības attiecībās. Sociālantropologam Robertam Ķīlim šķiet, ka 13. janvāris par šādu lūzuma punktu kļuva. Iespējams, ir kaut kādas 13. janvāra mācības.

"Ar katru gadu bērni kļūst cietsirdīgāki," – šogad tāda atklāsme nākusi pār Rīgas Pašvaldības policiju. Iepriekšējos ntos gados tā nerimti piemeklējusi ntos kantorus (sākot ar Valsts policiju un beidzot ar Izglītības ministriju), kuri šā vai tā atbild par to, lai bērni nebūtu vardarbīgi, un ntās nevalstiskās organizācijas, kuras pret šo cietsirdību "cīnās".

Bērnībā augu vidē, kur cilvēku un mājdzīvnieku attiecībās valdīja harmonija vai vismaz tās paliekas. Visās apkārtējās mājās suņiem bija garantēta suņa dzīve, kaķiem – kaķa un neviens pats šajā saimē nebija ne pamestais, ne liekais, ne liekēdis. Tie, kuru par daudz, tika atdoti vai nonāca jūrskolā. Laiki bija pagrūti, taču klaiņojoši suņi un kaķi bija liels retums. Protams, bērni spēlējās ar mājdzīvniekiem, taču tika apsaukti, līdzko sāka traucēt tiem darbā vai uzskatīt tos par nedzīvām spēļu mantiņām.

Latvijai būtu publiski jādeklarē sava melnā saraksta principi. Citādi rodas priekšstats, ka iebraukšanas aizliegumu tam vai citam ārzemniekam nosaka ne tik daudz viņa politiskā nostāja pret Latviju, cik viņa ārišķā poza, uzvedības maniere vai amatpersonu bailes no tiešas konfrontācijas ar odiozu cilvēku, kas neturēsies protokola rāmjos.

Jautājums viens – vai privātā veselības apdrošināšana ir veselības aizsardzības politikas pasākums vai komercdarījums? Pirms vairākiem gadiem ij amatpersonas, ij apdrošinātāji vienā mutē teica, ka, neraugoties uz problēmām, tas tomēr ir veselības aizsardzības politikas elements. Nu tie vienā mutē teic, ka tas bijis komercpakalpojums.

Satversmes tiesas spriedums pensiju samazinājuma lietā ir tiesas (!) spriedums. Tātad – pat sabiedriskai domai tas nav sniedzams atšķaidīts ar politiskiem, partijiskiem, sociāliem u.tml. sentimentiem vai – pretēji – mēsliem.

Dikti gribējās ap Jaungadu parunāt ar kādu valstsvīru par lielām lietām – par valsti, cilvēku, ideju. Pāri krīzēm, pāri pārejošām privātām likstām. Tie, kas diendienā acu priekšā, dāļāja vārdus kā spārnus bez lidojuma izredzēm. Laimīgā kārtā, stingri turoties pie tautiskām Ziemassvētku tradīcijām, Neatkarīgā satika Kārli ULMANI*.

Sen zināms, ka labākā manta, ar ko Latvijai lepoties, ir kultūra. Tāpēc latvieši, lai tik viņus turētu par izsmalcinātiem estētiem, varen cenšas, lai varētu savu kultūru likt tādās vietās, kur to nekas nemaitā.

Pēcvārdiem "Būt vai nebūt..." sākās reklāma. Ofēlija piesolīja atsūtīt man kaut ko no savas veļas. Pēc tam dažādi iejūtīgi, taču no zālēm pilnīgi atkarīgi tipi, mēģināja iestāstīt, ka arī es varu būt laimīgs tādā pašā garā.

Kopenhāgenā bija redzami "personalizēti" (Obama, Merkele, Sarkozī, Medvedevs, Tusks, Sapatero...) Greenpace plakāti: "Piedodiet man. Mēs varējām apturēt katastrofālās klimata izmaiņas... Bet mēs to neizdarījām." Apturēt klimata izmaiņas viņi diez vai varēja. Nevajag no sevis pārāk daudz iedomāties. Taču viņi varēja apturēt vai samazināt cilvēces ietekmi uz klimata izmaiņām un dabu.

Mediji esot sabiedrības sargsuns. Mediju (viedokļu) brīvība ir līdzeklis, lai tie varētu pildīt savu "sabiedrības sargsuņa" lomu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sunday Times pret Lielbritāniju).

Tas, kas notiek ap Rīgas 1. slimnīcu, nav uzskatāms par lokālu vienas slimnīcas vadības iespītēšanos pret oficiālas attieksmes sacūkotām profesionāla, pilnasinīga darba iespējām, bet gan par likumsakarīgu profesionālu cilvēku kolektīva reakciju uz vispārējo nozares politiku.

Ir tikai jautājums – kāpēc nedaru, kāpēc nesāku darīt? Jautājums – ko darīt? – ir slaistu un liekuļu jautājums. Ja vien runa nav par bērniem vai cilvēkiem, kuri var iztikt bez pienākuma. Bet, ja tie, kuri uzņēmušies kādu pienākumu – lai tas tēva, sētnieka vai ministra pienākums –, jautā, ko darīt, tad tiem jājautā pretī – ko tad jūs uzņēmāties savu pienākumu, ja nezināt, ko darīt, un nepildāt to pēc būtības?

Kādā pētījumā lasīju, ka vairākums vadītāju Latvijā savus uzņēmumus nemaz nevada. Viņi ir to priekšnieki. Visam jānotiek vai nu pašam no sevis, vai pēc pavēles. Varbūt tā var attīstīt vienkāršu uzņēmumu, kas štancē praktiskas primitīvas lietas bez kādām modernām ambīcijām. Bet velti cerēt, ka līdzīgā garā mūžam turēsies partijas. Ar asinsriti, kas notiek tikai partijas galvā, bet partijas ķermenim nav pieslēgta.

Ja ārstu konsilijs pie slimnieka gultas ņemas spriest, ka no vienām zālēm šim var piemesties caureja, no citām iestāties aklums, bet no trešo cenas ķert infarkts – kas notiek? Slimnieka sagatavošana ārstēšanai?

Krīzēm veltītos mācību tekstos teikts, ka nedrīkst ierobežot produktīvās kustības, kuras uztur cilvēku dzīvesspēju. Tad kāda velna pēc vienlaikus celt gan izmaksas tām mašīnām, kuras cilvēkiem šodien arvien vairāk top darba instruments, gan braukšanas izmaksas sabiedriskajā transportā?