Ekonomika

Esam salīdzinājuši trīs populārāko pārtikas produktu cenas Latvijā ar cenām attīstītākās Eiropas Savienības valstīs. Dažos gadījumos Latvijas preces izrādījās dārgākas. Vienīgais veids, kā ietaupīt, ir iegādāties veikalu tīklu piedāvāto lēto zīmolu produktus, kuru kvalitāte ir neprognozējama.

Neraugoties uz to, ka saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā pagājušais gads Latvijas tautsaimniecībā ir bijis nedrošības pilns, uzņēmējdarbība bijusi tendēta paplašināties, ko apliecina arī visai strauji pieaugušais aizdevumu portfelis.

Cenām koriģējoties lejup pēc iepriekš straujā augšupskrējiena, Latvijas apstrādes rūpniecība ir piedzīvojusi deflāciju, kuras iespaidā produkcijas cenu līmenis pret iepriekšējo mēnesi samazinās. Arī aprīlī salīdzinājumā ar martu saražotās produkcijas tirgus vērtība saruka par 1,2%. Turklāt šāda ievirze ir vērojama jau trīs mēnešus pēc kārtas, un aprīlī pagaidām sasniegts lielākais krituma temps, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.

Liepājas un Ventspils ostas šobrīd sacenšas par to, kurā no tām ātrāk un ar lielāku jaudu sāks darboties īpaši dzeramā ūdens eksportam uzbūvēti termināļi.

Pēdējos pāris mēnešos sākumā piesardzīgi, taču pēc tam aizvien izteiktāk sākās runas un tām sekoja jau “taustāmi” paziņojumi par siltumenerģijas tarifu kritumu aizvien jaunā pašvaldībās. Tas nozīmē, ka pēdējie apkures rēķini jau var būt samazinājušies ne tikai tāpēc, ka aprīlis ir siltāks nekā marts, bet arī tāpēc, ka pašas apkures izmaksas ir kļuvušas zemākas. Jāpiebilst, ka ar to labās ziņas nebeidzas. Šobrīd ir ļoti ticams, ka jau uz leju pārskatītie tarifi varētu tikt samazināti vēl vairāk, tādējādi ikdienas nepieciešamību nodrošināšana kļūtu vieglāka arī mazturīgajām mājsaimniecībām. Tieši tās no inflācijas un komunālo pakalpojumu cenu lēciena iepriekš cieta visvairāk.

Lai gan pēdējā laikā Latvijas tautsaimniecības izaugsmes skanējumā iezogas ne tikai pa kādai negatīvai notij, bet pat veselam sēru maršam, situācija ne visās jomās ir slikta. Gan no parasta iedzīvotāja, gan no tautsaimniecības veselības viedokļa esam saņēmuši pozitīvu informāciju attiecībā uz nodarbinātības attīstību un bezdarba līmeņa krišanos un šajā ziņā esam nonākuši pie pirmskovida laika rādītājiem.

Pēc Krievijas karaspēka pilna mēroga iebrukuma tās kaimiņvalstī Ukrainā ik pa laikam aktualitāti iegūst ziņas par to, ka kādi Eiropas valstu uzņēmumi ir pārkāpuši kaimiņvalstij noteikto sankciju režīmu vai pat veikuši piegādes Krievijas armijai. Tāpat tiek atgādināts, ka daudzi Eiropas valstu uzņēmumi, sevišķi no Francijas, neizrāda vēlmi pamest Krievijas tirgu.

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomiskā labklājība jau tuvākajā nākotnē būs atkarīga no tā, cik daudz mūsu uzņēmumiem izdosies eksportēt dažādus pakalpojumus vai saražotās preces, jo ar vietējo tirgu izaugsmi var tikai kādu brīdi noturēt, nevis palielināt ilgtermiņā. Tomēr eksporta apjomi būs atkarīgi no pieprasījuma ārējās tirdzniecības partnervalstīs. Diemžēl šī gada sākums nav pārāk iepriecinošs, kas jau sāk negatīvi atspoguļoties konjunktūras datos.

Augstā inflācija un aizvien pieaugošas procentu likmes ir sarežģījušas iespējas tikt pie jauniem kredītiem gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Dzirdēts, ka Eiropas valstīs nosacījumi kredītu pieejai ir kļuvuši stingrāki nekā iepriekš. Savukārt Latvijā vismaz pāris no tā dēvētā lielā četrinieka bankām apgalvo, ka nekādus papildu ierobežojumus aizdevumu saņemšanai neizvirzot.

Kā jau “Neatkarīgās” slejās tika paredzēts, iepriekšējos mēnešos pasaules naftas tirgus konjunktūra ir vērsta uz cenas samazinājumu un šai tendencei neko daudz nespēj līdzēt arī aprīlī izskanējušie arābu valstu paziņojumi par ieguves apjomu samazināšanu. Tas cenu ziņā ir patērētājiem pozitīvi ietekmējis arī Latvijas degvielas tirgu, un izskatās, ka turpinās ietekmēt vēl, tiesa, vairs ne tik būtiski, kā tas notika iepriekš.

Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā sajūtu gamma, kas pavada ieguldījumus pensiju 2. un 3. līmenī, nereti ir vilšanās un pat aizkaitinājums, jo uzkrājumu atdeve neattaisno cerēto. Tomēr attiecībā uz pensiju plānu izvēli ir atsevišķas nianses, ko der ielāgot, lai tiktu pie iespējami labākas atdeves ilgtermiņā.

Valsts pārvaldei, uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir jārēķinās, ka tēriņus var nākties samazināt, jo to diktēs ekonomiskā situācija. Ir kāds makroekonomiskais indikators, kas nepārprotami vēsta par ļoti ticamu naudas plūsmas samazināšanos ekonomikā, kas gan valsts budžetam, gan privātajam sektoram nozīmē ienākumu samazināšanos. Eksports ir sācis bremzēties, un potenciālais kaitējuma apmērs, ko varam piedzīvot no eksporta ieņēmumu krituma, var pat krietni pārspēt augstās inflācijas radītās blaknes.

Lai gan energoresursu cenu samazināšanās, striktā Eiropas Centrālās bankas pretinflācijas politika, kā arī iedzīvotāju pirktspējas izsīkums liek domāt par turpmāku inflācijas samazināšanos, Latvijas ekonomikā darbojas arī daži līdz galam neizpētīti faktori, kas ļauj uzņēmumiem uzturēt augstu cenu līmeni.

Pagājušais gads Eiropas Savienībā (ES) kopumā ir vainagojies ar valdību parādu slogu samazināšanos, un varētu pat šķietami izvirzīt hipotēzi, ka beidzot “vecais kontinents” sācis nostāties uz finansiāli atbildīgākas takas un novērst potenciālos ekonomiskos apdraudējumus nākotnē. Taču ir ļoti augsta iespējamība, ka labās ieceres var nepiepildīties tāpēc, ka mainījusies konjunktūra globālajā finanšu tirgū.

Patēriņa cenu indeksa pieaugums, lai gan bremzējas, tomēr diezin vai tik lielā mērā, lai tas šķistu pietiekami mūsu valsts “mazajiem” ikdienas soļa veicējiem. Mājsaimniecību tēriņi turpina pieaugt krietni straujāk nekā vidējā darba samaksa valstī, tādējādi iedzīvotāju finansiālo iespēju kapacitāte rūk, mazinot iespējas arī ekonomikai augt uz lielāka patēriņa rēķina.

Nebanku kreditētāji padara pieejamus aizņēmumus 100 līdz 150 tūkstošiem cilvēku Latvijā, kuriem ir ieņēmumu ir avoti, bet nav iespēju saņemt aizdevumus bankās.

Pārtikas mazumtirdzniecības dati pēdējā laikā vieš aizvien lielāku satraukumu. Apjomu kritums, kas tiek mērīts salīdzināmajās cenās (tātad atrēķinot cenu izmaiņu ietekmi), vēsta, ka, rēķinot fiziskā izteiksmē, mūsu valstī realizētās pārtikas apjoms turpina samazināties.

Desmit eiro par kausu alus ir īstena “trekno gadu” cena pat tad, ja tāda tā ir Tallinas vietā, kur apgrozās turīgākie pilsētas švīti, vai viņu biznesa partneri. To var uzskatīt arī par kārtējo indikāciju “cenu burbulim”, kas “izpūties” pāri Eiropai, un mūsu ziemeļu kaimiņvalsts šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Drīzāk otrādi.

Jaunākie rūpniecības produkcijas izlaides dati aizvien skaidrāk apliecina, ka iepriekš izteiktās prognozes par to, ka Latvijas tautsaimniecība šogad varētu piedzīvot pieticīgu izaugsmi dažu procentu desmitdaļu apmērā, var nepiepildīties. Gada sākums mūsu ekonomikai ir bijis visai daudzsološs uz kopējā pasaules un kaimiņvalstu fona, taču pavasara atnākšana diemžēl nesusi tik negatīvas korekcijas, ka cerības uz pozitīvu dinamiku dilst kā karstā pannā iemesta sviesta pika.

Ekonomikas līkloči pēdējā gada laikā bijuši veicinoši straujam dzīves dārdzības pieaugumam, tomēr šobrīd ar aizvien lielāku pārliecību var izvirzīt hipotēzi, ka šis process pamazām kļūst par pagātni. Pēdējā laikā redzam aizvien izteiktāku cenu kritumu pasaules preču biržās, kas pamazām ietekmē arī kopējo izmaksu un cenu līmeni.

Sašūpošanās Rietumu banku sektorā martā ne tikai radīja trauksmes sajūtu atsevišķu kredītiestāžu klientiem, bet arī veicināja pavērsienus finanšu tirgū kopumā, kārtējo reizi saasinot vēlmi savus uzkrājumus saistīt ar kaut ko “taustāmu”. Gadu tūkstošiem par šādu glābšanas riņķi ir kalpojis zelts, un arī šoreiz interese par dzelteno metālu pieauga, kam sekoja tā cenas pieaugums.

Pēc pašreizējos apstākļos samērā laba gada sākuma tā turpinājums šķiet Latvijas tautsaimniecībai mazāk daudzsološs. Tas diemžēl var nozīmēt arī to, ka iedzīvotāju iespējas nopelnīt dienišķo iztiku var samazināties. Vienlaikus, visticamāk, arī cenas saruks.