Komentāri

Lai arī Latvija skaidri deklarē savu piederību demokrātisko valstu blokam, laiku pa laikam izskan šaubas par demokrātisko principu sakņojuma dziļumu mūsu sabiedriskajā apziņā. Rodas jautājums par to, cik patiess un visaptverošs ir Latvijas sabiedrības atbalsts demokrātiskajām vērtībām.

“Pašreizējai koalīcijai vairs nav vairākuma Saeimā, un ir vesels mēnesis. Un es gribētu uzsvērt, ka šajā mēnesī nav vairs de facto atbildīga vairākuma Saeimā. Saeimai vajadzētu atturēties no tādiem lēmumiem, kas varētu apgrūtināt mūsu valsti nākotnē,” LSM Latvijas Radio intervijā sacīja Valsts prezidents Egils Levits. Visnotaļ viedi vārdi, taisnība, un pats par sevi saprotami. It kā.

Valsts prezidents Egils Levits 3. oktobra LSM LTV “Rīta panorāmā” it kā sacīja visu gludi, pareizi un rāmi. Taisnība, ka Latvijas vēlētāji šoreiz ir bijuši daudz aktīvāki gājēji pie urnām nekā iepriekšējā reizē. Prezidents par šoreiz labo aktivitāti pateicās vēlētājiem.

Tagad, kad vēlēšanu maratons beidzies un Bordāna tā sauktā “Konservatīvo” partija ir tikusi vēlētāju izgāzta, bet Zuzāna/Jaunupa “Alkatībai/Par!” (oficiālais nosaukums “Attīstībai/Par!”) tā arī nespēja izlīst caur vēlēšanu adatas aci, laiks izvērtēt šo smago sakāvju cēloņus.

14. Saeimas vēlēšanās ir piedalījušies 59% balsstiesīgo, kas ir vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, kad aktivitāte bija 54,6%. Tas ir pozitīvi, jo tagad Saeima ir kvalitatīvāka un parlamentā ir iekļuvis mazāks skaits nejaušu pasažieru.

Viena no lielākajām uzvarām 2022. gada Saeimas vēlēšanās – „konservatīvo” atstāšana aiz borta. Divi no lielākajiem zaudējumiem – marksistisko „progresīvistu” un prokremliskās politkopas „Stabilitātei!” iekļūšana Saeimā. Tā kā Bordāna politpulciņš vairs netraucēs attīstīties Latvijai, parunāsim par dažiem personāžiem, kuri tomēr iekļuvuši Saeimā.

Ja 14. Saeimas vēlēšanas ar kaut ko ieies vēsturē, tad ar Latvijas politikā līdz šim nepieredzēti dramatisku kāda politiskā spēka balansēšanu uz 5% barjeras robežas. Līdz pat pēdējam brīdim šķita, ka pašiem balansētājiem viss beigsies laimīgi, bet vakar īsi pirms 19.00 situācija tomēr liecināja, ka pietrūkušas burtiski dažas balsis, kuras izšķīra “Attīstībai/Par!” likteni.

Situācija Latvijā ir drūma. Šādos apstākļos jābalso par politiķiem, kas spēj uzņemties atbildību. Par tādiem, kāds savulaik bija Vinstons Čērčils.

„Urnas jūs gaida! Visi pie urnām!” skandē koalīcijas partiju sponsorētie mediji – cerībā, ka vajadzīgie cilvēki nobalsos par vēl vairāk vajadzīgajiem cilvēkiem un viss paliks kā iepriekš. Vēlētāji mulst, mētādamies starp izvēlēm – balsot vai nebalsot. Protams, balsot. Pretējā gadījumā jūsu vietā nobalsos citi.

Rīgā patvērumu atradusī telekompānijas “Doždj” (“TVRain”) redakcija nekādi nevar noslēpt savu aizkaitinājumu par to, ka Baltijas valstis nekādi nevēlas nodalīt “labos”, pret Putina režīmu noskaņotos krievus no “sliktajiem” prokremliskajiem un visus liek vienā maisā.

Šobrīd pie smalkā toņa pieder paņirgāties par tiem, kuri reiz lietojuši vārdu salikumu “Kariņa-Levita režīms”. Ha-ha. Duraciņi.

Partijas “Jaunā Vienotība” 4000 zīmju priekšvēlēšanu programmas sadaļā “Industriālais kapitāls” pausta šāda apņemšanās: “Padarīt valsts uzņēmumu darbību caurskatāmu sabiedrībai, sekmējot kapitāla tirgu un kotējot biržā valsts uzņēmumu mazākuma akciju daļas ne vairāk kā 20%.”

14. Saeimas vēlēšanu galvenais jautājums, grozi, kā gribi, ir pašreizējā ekonomiskā krīze un kā no tās tikt ārā. Vispirms jau kovida sērgas divi gadi atstāja graujošu iespaidu, bet tad vēl klāt nāca Krievijas agresija Ukrainā, kas ir radījusi vēl dziļāku energoresursu krīzi un pārtikas deficītu pasaulē, kamdēļ ceļas cenas it visam un kamdēļ ir ļoti liela inflācija tieši Latvijā un Baltijā. Citur tā nav tik ļoti milzīga.

Jaunākie pētījumu centra SKDS partiju reitingi rāda – ja balsstiesīgie septembrī balsotu tā kā aptaujā, tad 14. Saeimā noteikti iekļūtu sešas partijas – ar vislielāko mandātu skaitu būtu “Jaunā Vienotība”, otrajā vietā būtu ZZS, trešajā – Nacionālā apvienība, ceturtajā – “Apvienotais saraksts”, piektajā – “Progresīvie”, sestajā – “Saskaņa”.

Krievijas diktators Vladimirs Putins savā runā, kurā paziņoja gan par mobilizāciju, gan par referendumu rīkošanu okupētajās Ukrainas teritorijās, kārtējo reizi draudēja pasaulei ar kodolieroču izmantošanu.

Svētdien notikušās parlamenta vēlēšanas Itālijā noslēdzās bez pārsteigumiem. Pārliecinoši uzvarēja labējais bloks ar “Itālijas brāļiem” priekšgalā. Par nākamo Itālijas premjerministri pirmo reizi Itālijas vēsturē, visticamāk, kļūs sieviete, “Itālijas brāļu” līdere, 45 gadus vecā uzlecošā politiskā zvaigzne Džordžija Meloni.

„Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā tiks apstiprināti grozījumi Izglītības likumā, kas dos tiesības atstādināt [pedagogus], konstatējot nespēju lietot valsts valodu nepieciešamajā līmenī. Vēl mazliet, mazliet jāpaciešas,” tīmeklī čalo izglītības ministre Anita Muižniece (K), mierinādama skeptiķus, kuri apšauba skolotāju – latviešu valodas nepratēju – iespējas izglītot skolēnus valsts valodā.

Šosestdien mums būs iespēja piedalīties četru gadu politiskā cikla kulminācijas pasākumā – 14. Saeimas vēlēšanās.

Putina 21. septembra paziņojums par daļēju mobilizāciju Krievijā ir radījis lielu paniku un vīriešu masveida bēgšanu uz kaimiņvalstīm. Tie krievi, kas kaut cik zina savas valsts vēsturi, zina arī, ka valsts vadoņi bieži nesauc lielas īstajos vārdos – sauc, piemēram, karu Ukrainā par “speciālo militāro operāciju”. Tāpēc arī jēdziens “daļēja mobilizācija” ir biedējošs, ir bažas, ka to var tulkot kā pilnīgu vāku – kā tādu mobilizāciju, kurā karadienestā tiks iesaukti ne tikai jaunieši, bet arī knapi kustoši veči, slimnieki un kropļi.

„Iekļaujoši progresīvā kompetenču izglītība,” – uz jautājumu, kas ir pamatā lēmumam vidusskolās nemācīt vēsturi, atbild kāds tviterasprātis. Un taisnība jau viņam ir: pusdebilo „kompetenču” izglītību izdomājuši tie, kuriem tuvas „progresīvās” idejas: uztaisīt no cilvēkiem kārtīgus mankurtus – cilvēkus, kuriem nav ne vēsturiskās atmiņas, ne sakņu.

Varbūt esmu kaut ko palaidis garām, bet tā vien šķiet, ka šīs būs pirmās Saeimas vēlēšanas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, kad netiek skaļi skandēts, cik tās būšot latviešu tautai svarīgas, lai neteiktu – vēsturiskas. Nedzird eksaltētas frāzes par šo vēlēšanu izšķirošo ietekmi uz Latvijas nākotni; par liktenīgo izvēli; par “būt vai nebūt”. Nekā tāda šoreiz nav.

Latvijas biznesa ārēs darbojas daudz enerģisku personāžu, kuriem nepietiek ar uzņēmējdarbību tikai likuma ietvaros, bet vajag ko vairāk – valstiskas garantijas monopolstāvoklim (kā tas ir gadījumā ar Skultes termināli), ielobētas izmaiņas likumos vai pat tikai vienkārši “politisku jumtu”, lai varētu nebēdāt par likumu pantiem un kāpt tiem pāri pēc patikas.