Bens Latkovskis / Viedokļi

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska ierašanās Viļņā un viņa turneja pa Baltijas valstīm bija patiešām negaidīta, lai gan, ja tā padomā, tad kas tur negaidīts? Zelenskis tagad daudz braukā pa ārzemēm (ne tā kā kara pirmajā gadā), tāpēc klātienē ierasties valstīs, kuras ir visuzticamākās Ukrainas sabiedrotās, ir gluži pašsaprotami.

Mans tēvs piedzima 1913. gadā un 1940. gadā beidza Latvijas Universitāti. Otro pasaules karu un tā sākumu viņš pieredzēja Rīgā jau pieauguša cilvēka statusā. Bērnībā (esmu dzimis 1963. gadā) es viņu daudz izprašņāju par šo laiku, un viņš arī labprāt par to stāstīja. Viens no maniem jautājumiem bija: vai tad cilvēki tolaik nesaprata, ka tuvojas neizbēgams karš? Uz ko viņš atbildēja: it kā jau saprata. Visi it kā redzēja, ka uz to iet, bet tajā pašā laikā bija pārliecināti, ka viņus tas neskars un karš paies secen.

Svētku burzmā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu gluži kā garāmejot parādījās informācija, ka noslēdzies konkurss uz Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu. Nelabvēļi melsa, ka “iepriekš noskatītais” pretendents neesot konkursā uzvarējis, tāpēc politiskajā šķirā (nomināli Valsts kancelejā un Finanšu ministrijā) valdot neziņa: ko darīt?

Daudzi autobraucēji ir saskārušies ar to ne visai patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad braucot pēkšņi sadzirdi, ka kaut kas sācis grabēt. Īsti nevar saprast, kas, bet skaidrs, ka labi nebūs. Agri vai vēlu šī grabēšana radīs problēmas, tāpēc nav ko vilcināties un jābrauc uz servisu.

Vakardienas “Neatkarīgās” numurā solīju, ka par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām 2024. gadā plašāk rakstīšu šodienas numurā. Tāpat norādīju, ka Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem paklausīgi iet līdzi.

Nav noslēpums, ka prognožu izteikšana ir visai neizdevīga lieta, jo tad, kad tās piepildās, tad šī uzminēšana tiek uztverta kā pašsaprotama. Tas tā jau bija paredzams. Viss uz to gāja. Savukārt, ja prognoze nepiepildās, tad katrs var pārmest: bet tu taču teici pavisam ko citu. Es tomēr atļaušos izteikt savu prognozi šim gadam.

Pasažieru vilcienu iepirkuma ilggadējā sāga ir viena no Latvijas politikas spilgtākajām epizodēm, kurā koncentrējusies visa mūsu jaunlaiku politiskās dzīves skaudrā realitāte.

Sākoties jaunajam gadam, Berlīnē lielu nekārtību nebija, taču notika uzbrukumi glābšanas darbiniekiem. Sarīkojot uguņošanu, gāja bojā trīs cilvēki, ziņo telekanāls ZDF. Vecgada vakarā esot īslaicīgi aizturēti 390 cilvēki, pārsvarā par ieroču un sprāgstvielu likuma pārkāpumiem. Astoņi policisti cietuši un savus pienākumus nav varējuši turpināt pildīt. Bet kopumā jaunā gada sagaidīšana esot notikusi mierīgāk nekā pirms gada.

Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.

Latvijas politiskās šķiras ilgstoši vadošajai partijai – “Vienotībai” – 2023. gada nogale izvērtās ne visi labvēlīga. Bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra un joprojām partijas līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls izgaismoja redzamāko partijas defektu – aroganci. Nepamatota augstprātība ir pazudinājusi visas iepriekšējās vadošās un pareizo kursu nosakošās partijas. Sākot no komunistiskās partijas un beidzot ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un tagad – “Vienotību”.

Ziemassvētku priekšvakarā, pirmajā no četrām brīvdienām, Latvijas Televīzija (LTV) beidzot nopublicēja ilgi nepublicētos partiju reitingus. Jau kādu laiciņu pirms tam sociālajos tīklos izplatījās baumas, ka reitingu nepublicēšana ir saistīta ar galvenās varas partijas – “Vienotības” – reitingu kritumu. Teikšu pilnīgi godīgi. Šīm baumām nenoticēju. Nu nevar mūsu LTV tik atklāti manipulēt ar info. Izrādījās, esmu maldījies.

Cilvēki, sasniedzot noteiktus augstumus, aizmirst par dzīvi “zemākos plauktos”. Ja cilvēks jau dzimis karaliskos apstākļos, tad var aizrunāties pat līdz tādiem kurioziem, kā tas gadījās Francijas karalienei Marijai Antuanetei, kura, raugoties uz savu pavalstnieku protestiem pret augstajām maizes cenām, it kā esot teikusi: “Nu, lai tad viņi ēd kūkas.”

Ir sena patiesība – nepateicība ir pasaules alga. To diemžēl var attiecināt arī uz kristietību, kura šodien ir viena no visvairāk nopeltajām pasaules reliģijām, lai gan objektīvi gandrīz viss labākais, kas pasaulē sasniegts, ir panākts tieši kristīgajā pasaules daļā. Ziemassvētkos, kurus joprojām svinam kā kristietības galvenos svētkus, to nav lieki vēlreiz atcerēties.

Ilgus gadus mūsu “pareizās” politiskās uzvedības skolotāji mācīja: politiķu un politisko spēku ietekme uz medijiem ir nesavienojama ar demokrātijas pamatprincipiem. Īpaši tas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem, kuriem jābūt politiski neietekmējamiem. Jebkāda politiskā darbība attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem ir absolūti nepieļaujama.

Nevarētu teikt, ka Aizsardzības ministrijas ilggadējā valsts sekretāra Jāņa Garisona atkāpšanās no amata būtu bijis liels pārsteigums. Drīzāk otrādi. Var tikai pabrīnīties, ka viņš tik ilgi noturējās savā amatā, jo vēl gada sākumā, kad izcēlās skandāls par 220 miljonu eiro vērto pārtikas iepirkumu armijas vajadzībām, no Saeimas tribīnes izskanēja kategoriskas prasības pēc Garisona “galvas”.

Rietumu pasaule bez īpašas intelektuālās pretestības ir pieņēmusi, ka tieši tā ir civilizācijas virzošais spēks. Tieši Rietumi/Ziemeļi bīda uz priekšu laika/attīstības asi. Tās gudrības, kuras jauniem cilvēkiem māca šodienas nosacītajās hārvardās un oksfordās, savā būtībā esot no to pašu klasisko Aristoteļa un Platona gudrību pūra. Tikai tālāk attīstījušās, atbilstoši mūsdienu zinātnes sasniegumiem.

Aizvadītajā nedēļā visā krāšņumā uzplauka jau ilgi briedušais jautājums: ko ES darīt ar Ungāriju un tās līderi Viktoru Orbānu, kurš neslēpti spēlē Putina aģenta lomu šajā valstu savienībā. Kā izteicies Vācijas sociāldemokrātu līderis Eiropas Parlamentā Jenss Geiers: “Pie ES samita sarunu galda sēž arī Putins [kura intereses pārstāv Orbāns].”

Mēdz teikt – kļūdīties ir cilvēcīgi, jo no kļūdu pieļaušanas neviens cilvēks nav atbrīvots. Tās pieļauj visi. Vairāk vai mazāk. Tāpēc svarīgāka par pašām kļūdām ir reakcija uz tām, jo tieši reakcija uz kļūdīšanos raksturo sistēmu.

Pēdējā laikā stratēģiskā situācija Ukrainas karā stipri sarežģījusies. Pat ne tik daudz kaujas laukā, cik starptautiskajā politiskajā arēnā. ASV palīdzības pakete 61 miljarda dolāru apjomā iestrēgusi ASV iekšpolitisko cīņu koridoros, un pasaulē jau pilnīgi atklāti runā par “nogurumu no kara”. Lai lauztu notikumu gaitu, uz Vašingtonu devās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Dubaijā turpinās klimata konference COP28. Sākotnēji tajā bija plānots sniegt pārskatu par valstu paveikto kopš 2015. gadā Parīzes konferencē panāktās vienošanās. Jau ilgi pirms konferences atklāšanas kļuva skaidrs, ka paveiktais stipri atpaliek no iecerētā un ne ar kādiem sasniegumiem lepoties nevarēs. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Dubaijā neieradās ne ASV prezidents Džo Baidens, ne Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins.

Kamēr baudīju atvaļinājumu Āfrikā, Kenijā, no šīs pasaules aizgāja politikas veterāns, kādreizējais ASV valsts sekretārs un nacionālās drošības padomnieks Henrijs Kisindžers. Gandrīz tajā pašā dienā Latvijā tika ratificēta Stambulas konvencija, un šīm abām it kā pilnīgi nesaistītajām lietām ir viena kopīga īpašība.

Vakardienas “Neatkarīgajā” rakstīju par Havjēra Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanās un izteicu minējumu, ka šo vēlēšanu rezultāti varētu iezīmēt noteiktu tendenci pasaules politikā. Trešdien notikušās parlamenta vēlēšanas Nīderlandē, kurās uzvarēja vēl nesen politiski “nepieskaramā” Gērta Vildersa “Brīvības partija” (37 vietas no 150), liecina, ka esošā politiskā kārtība grūst zem vispārējā melu, liekulības un vieglprātības svara.