Elita Veidemane / Viedokļi

Pie automašīnu antenām piesietās brūnmelnās lupatiņas, kas pārvērtušās nenosakāmas krāsas driskās un kuras to īpašnieki lepni dēvē par Georgija lentēm, itin nejauši kļuvušas par tādu kā priekšvēlēšanu ierocīti – mazu, toties iedarbīgu.

Kauns par nodevēju, labi, ka viņš dabūja pa ļockām, lien bez ziepēm, pelnīti neiekļuva finālā, nožēlojams jampampiņš, kratās kā aptracis, krievu pielīdējs, no sirds priecājos, ka viņš izgāzās kā veca sēta, mēs ar draudzenēm no priekiem pat šampi iedzērām – tādi un līdzīgi komentāri ir ikvienā interneta portālā, kas publicējis ziņu par Intara Busuļa uzstāšanos Eirovīzijas pusfinālā.

Ja pašvaldību vēlēšanas būtu, piemēram, decembrī, diez vai atrastos tik pateicīgs datums, lai to piemērotu savai reklāmas kampaņai, bet 9.maijs – diena, lai atgādinātu par 1940. un 1944.gada padomju okupāciju – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vienkārši fascinē Krievijas pusmelu, puspatiesību bārstīšana pa pasauli. Šoreiz šai „pavasara sējai” pievienojušies krievu plašsaziņas līdzekļi.

Nesen Krievijas portālos parādījās ziņas, ka krievu nacisti gatavojas 5.maijā sarīkot Viskrievijas grautiņu, lai pieminētu mīklainos apstākļos bojā gājušo organizācijas „Russkaja voļa” līderi Maksimu Baziļevu.

Tieši pirms 20 gadiem – 1989.gada 9.aprīlī – Tbilisi notika traģēdija: padomju karaspēka vienības ar sapieru lāpstiņām un citiem ieročiem nogalināja 20 mierīgās demonstrācijas dalībniekus.

Krievijas impēriskās propagandas gēbelsi kārtējo reizi radījuši kino šedevru, kam ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā jāuzkarsē atbilstošais entuziasms. Laika vairs nav daudz, tuvojas kārtējie uzvaras svētki, bet tiem jānotiek pacilātā gaisotnē, sevišķi uzsverot atbrīvotāju lomu padomju Latvijas plauksmē un augsmē, jo bez PSRS visas trīs Baltijas valstis, kā zināms, spētu vien noiet pa burbuli, turklāt vairākas reizes, sākot jau ar 1940. gadu.

Kārtējo reizi būtu iemesls gardi pasmieties, ja vien to visu, ko redzu TV ekrānā, varētu vērot no kādas tālas, labklājīgas zemes, ko tā sasodītā krīze nezin kādēļ apgājusi ar līkumu.

Ļoti gaidīju Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmlenti "Rīgas sargi".

16.marts ir kā lakmusa papīriņš, kas cilvēku parāda viņa īstajās krāsās – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.

Šim artiklam varētu likt virsrakstu "Kad kaislības norimušas". Tā jau ir — "Cīņas klubs" vairs nevicina kaujas cirvjus, Latvijas mūzikas ierakstu mazā dīķīša lielās Gada balvas jau pasniegtas, vietējā Eirovīzija aizlēkšojusi, ko tad vēl?

Televīzijas ekrāns ir fascinējošs ar to, ka tas nespēj noslēpt tajā redzamo cilvēku slepenos nodomus, melus un netīrību vai — tieši otrādi — atklātību un patiesu pārdzīvojumu.

Tā kā bedrē krītam straujāk nekā spējam saskatīt bedres dibenu, mums vajag kvalitatīvāku izpletni, bet tas prasa lielākus naudas ieguldījumus, līdz ar to nākšoties vai nu nogriezt izdevumus, vai būšot jāpaceļ kāds nodoklis. Piemēram, akcīzes degvielai.

"Eu, bļa, mums taču parīt ieskaite, a par ko tur ir, tu nezini?" pētīdams alus pudeļu cenas, jauns gurķis jautā citam gurķim. Uzrunātais atrūc kaut ko līdzīgu vārdam "nezinu", un abi divi komunikācijai vairs neizmanto valodu, bet gan tikai žestus – viens parāda pudeli, otrs pamet ar roku.

Ilgi domāju: kas TV šovu "Cīņas klubs" padara par visai garlaicīgu padarīšanu?

Kad vēl un vēlreiz noskatījos videomateriālu par grautiņu pie Saeimas ēkas, manī radās vēlēšanās uzrunāt to meiteni, kas, stāvēdama pirmajās kliedzēju un bruģakmens metēju rindās, priecīgi uzgavilēja ik reizi, kad Saeimas namam dzinkstēdama izbira kārtējā loga rūts.

Nesen publiskajā telpā uzmilza neapmierinātība ar to, ka Latvijas televīzijas kanāli pārblīvē savus ekrānus ar krievu seriāliem un raidījumiem, it kā neko citu mēs vairs nevarētu nedz nopirkt, nedz paši radīt. Bet laikam jau nevar, ja pērk – pašiem naudiņas nav, ideju nav, intereses arī droši vien nav. Taču tas ir televīzijas temats, un par to šoreiz ne. Gribu pievērst uzmanību apzīmējumam – krievu.

Latgola ruļavoj! – kopš pārskatāmas pagātnes šis atzinums kļuvis sevišķi populārs. Kaut arī tā saknes meklējamas TV šovos, tas būtībā parāda Latgales popularitātes augšanu, un tagad – atšķirībā no senākiem gadiem – viens otrs uzskata par godu sevi pieskaitīt latgaliešiem, kaut arī pirms tam, laikam kautrējoties no lokālnacionālās identitātes, pat noņēma garumzīmi no uzvārda izskaņas, lai tikai, nedod, dies, kāds nepadomātu, ka viņa saknes meklējamas Latgalē.

Nu, re, pamodāmies: internetā viens vieglprātiņš ievieto paziņojumus un zīmējumus, kuros tiek apšauti bērni un pieaugušie, viņu vidū arī slavenības – pazīstami mūziķi.

Aizvakar izbrīnīta konstatēju, ka pirmsatmodas Latvijā teju katrs otrais, nacionālas pašapziņas piepildīts, atteicies stāties kompartijā, katrs trešais bijis Gunāra Astras vai vismaz Konstantīna Pupura līmeņa disidents, bet katrs ceturtais padomju gados slējis sarkanbaltsarkano karogu katlumāju skursteņos, lai pēc tam, rokudzelžiem žvadzot, lepni dotos uz ideoloģisko noziedznieku gulagiem, pierādot savu nerimstošo cīņu pret padomju varu...

Gaumes un paškritikas trūkums, kas gandē TV skatītāju jau tāpat izkropļoto audio un video uztveri, būtu mazākās nelaimes, kas vajā latvju televīzijas šovus, turklāt tās būtu pavisam mazas, ja neviens vai gandrīz neviens šos veidojumus neskatītos.

Katrā TV šovā, ko ik gadu mums, skatītājiem, pasniedz dažādi televīzijas kanāli, gadās pa odziņai – gan jaušai, gan nejaušai.