Elita Veidemane / Autori

„Diemžēl Latvijā tik izslavētā „mākslinieciskās izteiksmes brīvība” izgājusi tālu ārpus vispārpieņemtajām ētikas un morāles normām,” kārtējo reizi jaucot pirkstu ar gurķi, savu aprobežotību un liekulību demonstrē rakstvedis, kas pārstāv fašistiskās Krievijas vēstniecību Rīgā un savas gudrības pauž vēstniecības „Telegram” un „Twitter” kontos. Kopš kura laika protesta akcija ir tas pats, kas mākslinieciskās izteiksmes brīvība? It sevišķi šāda akcija?

"At last we Latvians have a nation to love with all our hearts, to weep with those weeping, to rejoice with those rejoicing," writes poet Jānis Rokpelnis. I agree, and these feelings are still with me. And will continue to be. The name of Ukraine is now a test of humanity for everyone. It shows how deep (or shallow) our understanding of good and evil is.

Jā, tuvojas Saeimas vēlēšanas! Šo tuvošanos var sajust galvenokārt no politikāņu aktivitātēm, kas nereti kļūst smieklīgas. Iespējams, nevis kļūst, bet vienmēr tādas ir bijušas. Šoreiz visvairāk sajūsmināja Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija).

„Mani uzrunā cilvēku žēlsirdība. To viņi, paldies Dievam, vēl nav pazaudējuši. Cilvēki visapkārt – latvieši, lietuvieši, poļi, pārējie, - iesaistās, palīdz, jūt līdzi ukraiņiem. Kamēr cilvēkos ir žēlsirdība, eksistē arī cerība,” teic Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš. Ar viņu saruna par Lieldienu vēsti, par Ukrainu, par mums.

„Es uzskatu, ka tam atbalstam, ko mēs sniedzam mediju pasaulei – vai nu atbalsts komercmedijam vai sabiedriskam medijam – tam ir jākalpo Latvijas iedzīvotājiem,” runājot par nepieciešamību pēc jauna televīzijas kanāla krievu valodā, TV24 raidījumā visai mīklainu viedokli izteica Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda („Attīstībai/Par”). Izrādās, kaut kādi „mēs” sniedz atbalstu mediju pasaulei, līdz ar to tiem jākalpo „Latvijas iedzīvotājiem”, kuri, spriežot pēc deputātes teiktā, visi ir krievi.

„Tas bija 2020. gada 9. maijā. „Kūriņā” ienāca kāda kompānija. Pamanīju, ka vienam no vīriešiem piesprausta Georga lente. Pienācu pie viņa un pateicu, ka mēs neapkalposim, ja viņš nenoņems šo lenti. Tad pienāca pārējie, noskaidroja situāciju un vienkārši aizgāja prom. Vairs nekādas vārdu apmaiņas nebija,” atceras Arnis Ābelītis, kroga „Kūriņš” īpašnieks.

Jūrmalā atkal siro zagļi – melnīgsnēji vīreļi , kuri šoreiz uzdodas par „ukraiņiem” un meklē „darbu”. Tagad tas ir aktuāls temats – Ukrainas bēgļi, tad jau kāds vientiesis jūrmalnieks uzķersies un aicinās čaklīti pastrādāt. Taču muļķu vairs nav: „ukraiņus” padzen jau no īpašuma vārtiem.

Lielas mokas un gari gadi bija vajadzīgi, lai Saeima saņemtos un spertu vismaz kaut kādus soļus okupācijas pieminekļa nolieguma virzienā. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, aizliedzot rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa.

“Ministram ir jābūt aktīvai personai, kas virza uz rezultātu, nevis tikai uz procesu, no kura nevar izvairīties,” tviterlentē izteicās kāds politikas vērotājs, un man nācās piekrist šai domai. Runa bija par iekšlietu ministri Mariju Golubevu (“Attīstībai/Par”).

“Mamma cieta krievu raķešuzbrukumā. Viņa nomira ātri. Es viņu apbedīju blakus bērnudārzam. Pasakiet brālim, lai viņš zina.” Iespējams, es necitēju precīzi. Doma bija līdz tādai pakāpei pilna ar izmisumu un bezcerību, ka pārstāja būt... emocionāla. Tā bija akmeņaini mierīga. Ar zīmuli uz saņurcītas līniju lapiņas uzrakstīta, gluži kā pēdējā doma šajā dzīvē. Dzīvē, kuru iznīcināja krievu okupanti.

„Jautājumu un atbilžu vakars” kārtējo reizi pierādīja, ka ir jāmācās gana ilgi, lai ielauzītos birokrātiskajā „sabiedrisko attiecību” valodā, kas, manuprāt, ir augstākais svešvalodu prasmes līmenis. Šoreiz iepriecināja Rīgas pašvaldības policija (RPP) ar savām operatīvajām atbildēm uz maniem jautājumiem.

“Pie mums gandrīz katru dienu kaut kas notiek,” stāsta Laima Linuža, laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore. Vakar atnāca kāds vīrietis un piedraudēja, ka nodedzinās redakciju. Par to ziņots policijai. “Tiklīdz pateicām, ka esam pret Krievijas agresiju Ukrainā, uzbrukumi sākās arī pret mums,” turpina galvenā redaktore. Šodien – saruna ar Laimu Linužu.

"Something happens here almost every day," says Laima Linuža, editor-in-chief of the newspaper "Ludzas Zeme". Yesterday a man came and threatened to burn down the editorial office. The police have been informed. "As soon as we said that we were against Russian aggression in Ukraine, the attacks started against us," continues the editor-in-chief. Today, a conversation with Laima Linuža.

"In the morning I said I was ready to join the Legion. We all said so, and the commander agreed to take us in. We were getting ready for the first day, but then..." - Viktors Birze (National Union "Justice", Nacionālā savienība „Taisnīgums"), who is a volunteer assistant of the Azov regiment, will tell you what happened then.

„Man vajadzēja attaisnot to, ka esmu savu vecāku dēls, man nebija kur likties,” smaida Aivars Broks, Terēzes un Staņislava Broku dēls. Abi lieliskie un slavenie kordiriģenti, kuri pacēla Latgales koru mākslu nebijušos augstumos, nu ir debesu valstībā. Viņu dēls – Aivars Broks, Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors – ne tikai diriģē un muzicē, bet arī paceļ pie skolas Ukrainas karogu, par ko viņu aprej „vatņiku” bars.

„No rīta pateicu, ka esmu gatavs iestāties leģionā. Visi tā pateicām, un komandieris piekrita mūs uzņemt. Gatavojāmies pirmajai dienai, un tad...” – kas notika „tad”, izstāstīs Viktors Birze (Nacionālā savienība „Taisnīgums”), kurš ir pulka „Azov” brīvprātīgais palīgs.

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.

Andris mūsu sarunas laikā apklust vairākas reizes, jo... asaras smacē balsi. Viņš saņemas un turpina skaidrot savu viedokli. To nav viegli izdarīt. Tāpēc, ka jāprot klusēt Krievijas totālās cenzūras apstākļos. Aktieris Andris Lielais jau vairākus gadu desmitus dzīvo Krievijā. Šodien intervija ar Andri.

Andris falls silent several times during our conversation, because... he gets choked with tears. He pulls himself together and continues to explain his point of view. This is not easy to do. Because you have to know how to stay silent under Russia's total censorship. The actor Andris Lielais has lived in Russia for several decades. Today - an interview with Andris.

„Ļoti drīz Krievijas iedzīvotāji sajutīs pamatproduktu deficītu. Es nerunāju par visādiem aifoniem, kuru imports jau ir apturēts, bet gan par pārtiku, apģērbu, automobiļiem, sadzīves tehniku,” saka Čikāgas universitātes doktors, ekonomikas profesors Maksims Mironovs. Apkopojot dažādu avotu informāciju, palūkosimies uz kaimiņzemes perspektīvām.

"If a Russian soldier, the kind of soldier like the one who happened to accidentally shoot down a Malaysian passenger plane, lands a missile in one of the Dnieper hydropower plants, the current will destroy all the hydropower plants downstream and the Enerhodar nuclear power plant (NPP) will be left without cooling. In such a scenario, large parts of Ukraine - including Crimea and Donbas - would become uninhabitable," predicts doctor Pēteris Apinis. Today we talk about the biggest risks in this war against Ukraine by fascist Russia.

„Ja krievu karavīram, nu tādam, kam nejauši sanāca notriekt Malaizijas pasažieru lidmašīnu, sanāk ielaist raķeti kaut vienā no Dņepras HES, tad straume aiznesīs visas HES lejpus tās, un Enerhodaras atomelektrostacija (AES) paliks bez dzesēšanas. Ar šādu scenāriju liela daļa Ukrainas – tostarp Krima un Donbass – paliks neapdzīvojama,” prognozē ārsts Pēteris Apinis. Šodien saruna par lielākajiem riskiem šajā fašistiskās Krievijas izraisītajā karā pret Ukrainu.