Mārtiņš Apinis / Autori

Augstas inflācijas laiks tradicionāli iedzīvotājiem liek sarosīties iespēju meklējumos, kā savu naudu pasargāt no pirktspējas krituma. Arī pēdējā aptuveni pusotra gada laikā patēriņa cenu lēciens nav bijis izņēmums ļaudīm, kam pēc ikdienas nepieciešamību segšanas vēl atliek līdzekļi ieguldījumiem, meklējot savu uzkrājumu aizsardzības iespējas.

Pēdējā gada laikā krītoties izejvielu cenām biržā, ekonomikai aizvien vairāk stūrējot deflācijas virzienā un samazinoties pircēju aktivitātei nekustamā īpašuma tirgū, ir paredzama būvniecības izmaksu samazināšanās. Pagaidām gan izmaksu izmaiņas ir visai nebūtiskas, taču ir paredzams, ka jau rudenī tās varētu ievērojami kristies.

Augstās inflācijas ietekmē pieaugušie nodokļu ieņēmumi Eiropas valstīm ir bijuši visai labvēlīgi, lai nedaudz samazinātu samilzušos parādu apjomus, tomēr vairāku aspektu dēļ kopējā situācija aizvien ir vērtējama kā ļoti bīstama. Raugoties nākotnē, potenciālie sarežģījumi varētu šķist pat bīstamāki nekā gadu vai divus iepriekš ar daudz augstākiem parādu līmeņiem.

Pašreizējais centrālo banku monetārais kurss, kas virzīts uz procenta likmju kāpumu, veicina aizdevumu sadārdzināšanos, taču vienlaikus ir labvēlīgs tiem, kas kaut ko cenšas uzkrāt ar konservatīvām metodēm, ieguldot naudu banku depozītos, naudas tirgus fondos vai obligācijās. Latvijā aizvien populārākais naudas uzkrāšanas veids ārpus mājas ir banku noguldījumi.

Nereti mēdz uzskatīt, ka valsts ekonomikas attīstības pamats ir ražošana un eksports un jo lielāka ir tā radītā vērtība, jo bagātāka ir valsts un tās iedzīvotājiem ir vairāk ko tērēt valsts iekšienē. Diemžēl šobrīd rūpniecība ir nonākusi jaunu pārbaudījumu priekšā, kas saistīts ar globālās tirdzniecības bremzēšanos un ar to saistīto ražotāju cenu kritumu.

Neraugoties uz to, ka lejupslīde Latvijas ekonomikā jau varētu būt sākusies, mūsu valsts darba tirgus ir spējis demonstrēt strādājošo pieprasījuma pieaugumu, kā rezultātā bezdarba līmenis Latvijā ir krities līdz savam zemākajam punktam kopš tā dēvētajiem treknajiem gadiem šī gadsimta pirmajā desmitgadē. Maijā un jūnijā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais bezdarba līmenis sasniedzis 5,6%, liecina organizācijas publiskoties dati.

Nevienam nav noslēpums, ka pēdējais gads prasījis lielus finansiālos izaicinājumus mājsaimniecībām, kas ļoti bieži bijušas spiestas ievērojami samazināt patēriņu pat ikdienā nepieciešamajām lietām. To, ka situācija, maigi sakot, ir ļoti nepatīkama, apliecina arī “Neatkarīgās” veiktie aprēķini par strādājošo iedzīvotāju pirktspējas izmaiņām, kas balstās uz Centrālās statistikas pārvaldes informāciju par vidējo neto darba samaksu un konkrētu preču vai pakalpojumu cenām.

Atziņas, ka Latvijā pārtikas cenas ir par augstu, un attiecīgi vainīgā meklējumi jau ir kļuvušas par visaptverošām tēmām Latvijas sabiedrības diskusiju telpā. Un, lai gan pēdējos mēnešos pārtikas cenas sāk uzrādīt ievirzi uz pieticīgu samazinājumu, vienlaikus ir diezgan ticams, ka ilgstošs un būtisks pārtikas cenu kritums nav gaidāms.

Krievijas izstāšanās no tā sauktā Melnās jūras graudu darījuma pagaidām nav būtiski sabojājusi dzīvi labības patērētājiem, jo pašreizējo cenu pieaugumu var vērtēt kā tīri simbolisku. Tas nozīmē, ka tirgus saskata alternatīvas arī tādai iespējai, ja Ukrainas graudus pa Melno jūru vairs nebūs iespējams piegādāt.

Gāze “cenšas” kļūt aizvien lētāka, tādējādi nākamajā apkures sezonā Latvijas iedzīvotājiem solot krietni priecīgāku gaisotni nekā iepriekšējā. Turpinoties lielākām pārdošanas aktivitātēm, nekā pircēji gatavi iegādāties, līdz pagājušās nedēļas beigām turpināja samazināties gāzes kontraktu cena Nīderlandes biržā “Title Transfer Facility” ,“zilā kurināmā” cenai tur nokrītot zem 26 eiro atzīmes par megavatstundu.

Samazinoties šaubām par to, ka pasaules ekonomika varētu tikt ierauta lejupslīdē, iespējams, pat neizpaliekot jaunai krīzei, likumsakarīgs kļūst jautājums, cik lielas būs mūsu valsts ekonomiskās un finanšu nedienas. Raugoties no pašreizējā skatu punkta, ir pamats domāt, ka ekonomiskos satricinājumus, ja tādi tuvākajā laikā būs, Latvija varētu pārciest ievērojami vieglāk nekā 2008. gadā. Toreiz finanšu krīzes dēļ gadu gaitā Latviju bija spiesti pamest pat vairāki simti tūkstošu strādājošo. Pamats viedoklim, ka šoreiz būs vieglāk, skaidrojams gan ar ekonomikas struktūras maiņu, gan arī statistiku par mūsu valsts iedzīvotāju finansēm.

Dažāda ekonomikas struktūra un radītā vērtība Latvijas reģionos veido ievērojamas algu atšķirības, līdz ar to arī kardinālus kopējās labklājības kontrastus. Visai maz cerību, ka tuvākajos gadu desmitos šajā ziņā varētu notikt kardinālas pārmaiņas. Šobrīd vidējā alga Latgalē par trešdaļu zemāka nekā Rīgā, un cerību uz izlīdzināšanos tuvākajā laikā tikpat kā nav.

Patēriņa cenu pārmaiņu tempi Latvijā pēdējā laikā vairāk līdzinās biržu indeksu dinamikai un norāda uz krasām pārmaiņām ekonomikā. Tiesa gan, šķiet, ka šīs pārmaiņas patlaban nav labu vēstošas, bet tieši pretēji. Tādēļ, iespējams, jau šobrīd piedzīvojam būtisku valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. To īsti vēl neizjūtam, pateicoties vasaras atvaļinājumu laikam, kad ekonomikas vizuālie vaibsti (rindas darba biržās, tukšākas veikalu autostāvvietas utt.) nav tik pamanāmi kā rudenī vai ziemā.

Latvijas ārējās tirdzniecības dati par šā gada maiju nebūt nav iepriecinoši, sevišķi sadaļā, kas norāda uz no valsts izvesto preču apjomu pārmaiņām. Preču eksports šā gada piektajā mēnesī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu naudas izteiksmē ir krities par 15,1% līdz nedaudz vairāk kā 1,5 miljardiem eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Ekonomistu solītais un pircēju ilgi gaidītais brīdis ir klāt, gada inflācijas rādītājs beidzot samazinājies līdz viencipara skaitlim, kas nebija piedzīvots kopš pagājušā gada februāra. Turklāt samazinājuma temps ir bijis visnotaļ straujš, kas nozīmē, ka diezgan daudzos aspektos dzīve jūnijā ir kļuvusi pamanāmi lētāka nekā maijā. Par to liecina arī visai iespaidīgā mēneša deflācija, cenām jūnijā salīdzinājumā ar maiju krītoties par 1,4%. Tikmēr gada inflācija ir noslīdējusi diezgan iespaidīgā tempā, sarūkot no 12,1% maijā līdz 7,9% jūnijā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Aplūkojot Latvijas ekonomikas nozares, kur ir vislielākais un mazākais bruto algu virs 2000 eiro saņēmēju īpatsvars, priekšgalā atrodas finanšu pakalpojumu nozare, savukārt mazākais šādu algu saņēmēju skaits ir izmitināšanas un ēdināšanas nozarē. Tiesa, ir jāņem vērā, ka aprēķinos nav iekļautas dzeramnaudas un līdzīga rakstura maksājumi. Vēl ar atalgojumiem saistītā informācija norāda uz to, ka lielās algas nav tikai deputātiem un līdzīga kalibra uz nodokļu maksātāju rēķina dzīvojošām valsts pamanāmākajām amatpersonām. Tāpat labāk atalgoto nozaru tops var sniegt zināmu ieskatu jauniešiem, izvēloties, kādu arodu apgūt, lai savu izglītību pakārtotu potenciāli augstākam atalgojuma līmenim nākotnē.

Enerģētisko resursu cenas biržās ir strauji samazinājušās, gāze maksā lētāk nekā pirms kara sākšanās Ukrainā, lētāka kļuvusi arī degviela, un ļaudis steidz izmantot iespēju mazgāt veļu stundās, kad elektrība ir par velti. Tomēr inflācijas rādītāji vēl aizvien ir ļoti augsti. Lai arī cenu pieauguma tempi ir lēnāki nekā pagājušajā gadā, tie, visticamāk, aizvien apsteidz algu pieaugumu. Rodas aizvien vairāk jautājumu par to, kāpēc inflācija nekrīt tik strauji cik vajadzētu un vai tas nedraud ar tālejošām nepatikšanām arī ekonomikas attīstībai.

Informācija par digitālā eiro parādīšanos daļā sabiedrības ir saistīta ar neuzticību un pat atsevišķām sazvērestības teorijām, tomēr kaislībām nav vērts ļauties, jo mūsu ikdienas solī nekādas būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas. Cilvēku dabiskā aizsargreakcija ir skeptiski izturēties vai pat baidīties no nezināmā. Taču pretēji domugraudiem par digitālo verdzību un varbūtējām bažām par esošo maksājumu līdzekļu likvidēšanu “jaunā nauda” būšot tikai esošās valūtas papildinājums, nevis aizstājējs. Turklāt, kā “Neatkarīgajai” teica Latvijas Bankā, digitālā eiro ideja ir vien izvērtēšanas procesā, kas nozīmē, ka tā nav “iecirsta akmenī”.

Latvijai pietrūkst efektivitātes gan valdībā, gan uzņēmējdarbības vidē, secināms no Pasaules konkurētspējas centra IMD šonedēļ publiskotā konkurētspējas reitinga.

Tas, kā Latvijas iedzīvotāji turpina izdzīvot pašreizējās dārdzības apstākļos, nebeidz pārsteigt. Ir sen zināms, ka daudzi mūsu privātā sektora darba devēji nav nekādi eņģeļi, taču fakts, ka kopējā situācija atalgojuma jomā ir tik bēdīga, rada atbildes uz jautājumiem, kādēļ mūsu valsts iekšējais patēriņš ir kopumā tik vājš, kādēļ bankām trūkst maksātspējīgu kredītņēmēju. Tā ir arī atbilde, kāpēc pārtikas tirdzniecība, kas tradicionāli ir visai noturīga pret ekonomiskajiem satricinājumiem, lielās inflācijas iespaidā gada laikā var piedzīvot pat 6–7% vērtu kritumu brīdī, kad valsts iedzīvotāju skaits pat ir pieaudzis.

Neraugoties uz to, ka mūsu valsts ekonomikai šā gada pirmajā ceturksnī bija izdevies izvairīties no krituma un pat varēja rasties samērā optimistiski priekšstati par norisēm arī tālākajos ceturkšņos, nule kā publicētie dati par rūpniecības attīstību maijā liek domāt, ka gada otrajā ceturksnī izaugsmes izpalikusi un valsts tautsaimniecība dodas lejupslīdē. Tiesa gan, krituma apmēri pagaidām varētu būt nelieli un nav pamata piesaukt tūlītēju krīzes atnākšanu.

Pēdējais gads Latvijas un citu Eiropas valstu patērētājiem nesis vienu pārbaudījumu pēc otra, raizes sagādājot gan augstajām energoresursu cenām, gan lielajai inflācijai kopumā, gan arī centrālo banku procentu likmju celšanas kampaņām, kas ievērojami, pat vairākos simtos eiro ir sadārdzinājušas ikmēneša kredītu maksājumus par nekustamo īpašumu.