Viktors Avotiņš / Autori

Krievijas impērijā XIX gadsimta trīsdesmitajos gados bijusi mēra epidēmija un zemnieki slaktējuši dakterus, jo uzskatījuši tos par mēra iznēsātājiem. Francijas dienvidu rajonos ap to pašu laiku arī gadījies mēris.

Prātīgi tie cilvēki, kuri teic, ka tautai nevar ļaut atjēgties no svētkiem. Ja nebūtu svētku, cilvēkus sāktu nomākt svētku gaidīšanas aizsegā sasniegtie rekordi.

Par to, ka «uz Latvijas Televīziju tiek izdarīts milzu spiediens» (I. Belte), vajadzētu priecāties, nevis skumt. Pirmkārt, tas liecina, ka LTV tiešām kļūst publiski pamanāma, otrkārt, saspiest var tikai to, kas ļaujas saspiesties.

Protams, ir jauki, ka Valsts kanceleja apcer pašas nepadarītā iznākumu. Taču, kāda jēga konstatēt, ka «kadru mainība valsts pārvaldē nav normāla, tā ir kritiska» un ka viens no cēloņiem ir sistēmas nesakārtotība (pārslodze ir tikai viena no sistēmas nesakārtotības pazīmēm), nepasakot, kas tad traucējis sistēmu gadu gaitā sakārtot.

Šobrīd man Kijevā nav ne «balto», ne «sarkano». Tikai «pelēkie». Es runāju par līderiem. Krievija šajā spēlē ir tikai viens no Viktoru Janukoviču apsēdušiem oligarhiem.

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāju Veroniku Krūmiņu.

Latvijas politiski represēto apvienība (LPRA) ir viena starp nedaudzām sabiedriskajām organizācijām, kura atļaujas vērtēt valsts politiku tās kopumā un uzskata, ka tas jādara «krasi un radikāli» (G. Resnais).

Janvāra vidū LETA atskaņoja Eurostat datus (2011. gads), ka Latvijā dziļā nabadzībā dzīvo 50,2% vecāku, kas bērnus audzina vieni (lielākais procents ES aiz Bulgārijas). Lietuvā – 25,9%, Igaunijā – 20,1% (ES vidēji – 18,4%, Zviedrijā – 3,8%). Latvijā dziļā nabadzībā dzīvo 27,3% ģimeņu ar abiem vecākiem.

Vispirms svētdien Vienotības mājaslapā noskatījos partijas kongresa tiešraides ierakstu. Pēc tam Forum Cinemas noskatījos baleta tiešraidi no Lielā teātra. Balets man patika daudz labāk.

Pētījuma Sabiedrības uzticēšanās institūcijām ietvaros SKDS lūdza katru respondentu nosaukt arī «trīs pašus labākos» (izveda valsti no krīzes – 10,5%, eiro ieviešana – 4,9%, pensiju indeksācija – 3,9%, ceturtais: stabila valdība – 3,6%) un «trīs pašus sliktākos» (eiro ieviešana – 11,88%, nodokļu paaugstināšana, nepareiza nodokļu politika – 7,5%, emigrācija – 7,5%, bezdarbs – 6,5%) Valda Dombrovska valdības darbus. Tāda ir attieksme. Uz kuru pusi tā sliecas, vislabāk redzams no apkopojuma: labos darbus nezina – 56,3%, sliktos – 37,4%, domā, ka labo darbu nav – 7,3%, domā, ka nav slikto – 1,1%, labos nosauc – 36,4%, sliktos – 61,5%.

Neatkarīgā intervē tiesībsargu Juri Jansonu.

Nākamā valdība būs varena valdība. Tā vai nu apturēs laiku, vai ieskaitīs sev vienu mēnesi par gadu. Jo, neraugoties uz to, ka tai lemts gan konkrēts rīcības termiņš, gan konkrēts budžets, tā piedāvā deklarācijas projektu mūžībai.

Izglītības ministrijas vietā Aizsardzības, VARAM vietā NeVARAM, VeM vietā NeVeM… Vai partiju tirgum, ko sauc par «atbildības jomu sadalījumu», ir jābūt potenciālā premjerministra kompetencē?

Ja kādā iestādē iekšējās attiecības kļūst savā scenāriskajā uzbūvē nemainīgs, nebeidzams farss, tad šīs iestādes darba rezultāts ir pupu mizas. Galvenie pupu mizu ražotāji KNAB vairs nav Juta Strīķe vai Jaroslavs Streļčenoks, bet valdība un Saeima. Jau trešo reizi tās uztiepj KNAB vienu un to pašu politisku ludziņu.

«Augsti amati līdzinās stāvām klintīm. Tikai ērgļi un rāpuļi tiek tur augšā,» teikusi rakstniece Anna de Stāla. Skatos uz amatpersonu un sabiedrisko darbinieku sarakstu (sk. NRA, 6.01.2013.), kuru «darbības vērtējums» apkopots SKDS aptaujā, un domāju, ka es no šo cilvēku kopuma nespētu sastādīt pat valdību (atbilstoši esošajai tās struktūrai, taču saskaņā ar saviem priekšstatiem par valdībai darāmo).

Pirmdien Vienotība un Reformu partija parakstīja kaut ko līdzīgu civillaulību līgumam, kurš paredz, ka Vienotībai tuvināšanās akta laikā vienmēr jābūt augšā.

Tie, kuri nogalina nevainīgus, ir izdzimteņi. Neatkarīgi no tā, vai slepkavības vieta ir Londonas metro vai Volgogradas trolejbuss. Neatkarīgi no režīma valstī, kurā notiek slepkavība, neatkarīgi no tā, kādas «filozofijas» pamato mūsdienu terorismu, un neatkarīgi no tā, kāds pasākums izvēlēts slaktiņam. Tie, kuri nogalina nevainīgus, ir izdzimteņi.

Atgādinu, ka Latvijas favorīti 2013. gadā dažādās nominācijās bija: purva bruņurupucis, kākaulis, matonis, dižā bezzobe, raibspārnu smiltājsisenis… un Valdis Dombrovskis. Par galveno favorīti 2013. gada Latvijas politikā es ieceļu dižo bezzobi, kura turklāt ir gliemezis. Jo grūti atrast kaut ko lieliskāku par vārdu «dižs» un «bezzobains» savienojumu gliemeža formā, lai raksturotu spekulācijas ar vārdiem «veiksme», «attīstība» un «stagnācija» varas laukumā.

Aļaskas gubernatore Sāra Peilina sarakstījusi Ziemassvētku aizstāvēšanas grāmatu.

Man ir skeptiska attieksme pret Rīdzinieka kartēm un tamlīdzīgām haļavām, lai kurā mazas valsts daļā tās ar tiktu ieviestas. Birokrātijas vīzēs tērptas provinces pilsēteles tādā garā atklāj savas feodālās ilgas piepelnīties vai izrādīties ar noslēgtību.

Akadēmiskajā konferencē Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē (10. decembris, Mazā ģilde) seši kungi (akadēmiķis Jānis Stradiņš, LU rektors Mārcis Auziņš, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, LR goda konsuls Filadelfijā Džons Medveckis, Tartu universitātes pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs) pietiekami vienkāršā un pat katram ministram saprotamā, taču domājošu cilvēku valodā paskaidroja klātesošajiem, kamdēļ jautājums par Latvijas zinātnes esamību lielā, varbūt pat izšķirošā mērā ir arī jautājums par mūsdienīgas, pašapzinīgas un paškritiskas nācijas, stipras valsts esamību.

Otrdien valdība apstiprināja Zolitūdes traģēdijas apstākļu un seku izvērtēšanas sabiedriskās komisijas pamatsastāvu. Vienīgais vārds, kas man komisijas nosaukumā nav saprotams, ir vārds «sabiedrisks».